Makrona pēdējā kauja

Aptaujas šobrīd liecina, ka Makrons otrajā kārtā var cerēt uz 53% balsu, kamēr par Lepēnu grasās balsot 47% vēlētāju. Taču saskaņā ar aptauju, ko veicis sabiedriskās domas pētniecības uzņēmums "Ifop-Fiducial", pašreizējā prezidenta pārsvars ir stipri mazāks - un atrodas statistiskās kļūdas robežās - tikai divi procentpunkti. Tajā pašā laikā kāda cita "Ifop-Fiducial" aptauja, kas veikta marta vidū, liecina, ka vairāk nekā pusei francūžu Lepēna nebūt vairs nešķiet "biedējoša".

Tagad abu kandidātu uzdevums ir pārliecināt pārējo sakauto sāncenšu atbalstītājus. Lai novērstu Lepēnas nākšanu pie varas, Makronam atbalstu jau izteikusi gan konservatīvās Republikāņu partijas kandidāte Valērija Pekresa, gan sociālistu kandidāte Anna Idalgo, kā arī komunists Fabiens Rusels un zaļo izvirzītais Janniks Žado. Savukārt Melanšons atturējies no atbalsta paušanas pašreizējam prezidentam, taču aicinājis savus atbalstītājus nedot Lepēnai "ne balsi". Tajā pašā laikā viņas sāncensis cīņā par galēji labējo elektorātu Ēriks Zemūrs, kam pirmajā kārtā nācies samierināties tikai ar 7% balsu, mudinājis savus atbalstītājus balsot par Nacionālās apvienības līderi.

Kamēr Makrons var rēķināties ar daudzu centriski noskaņoto vēlētāju balsīm, kas pirmajā kārtā atbalstīja republikāņu, sociālistu vai zaļo kandidātu, eksperti norāda, ka viņam var būt grūti pārliecināt francūžus, kuri balsojuši par Melanšonu. Šobrīd aptaujas liecina, ka 34% no Melanšona atbalstītājiem grasās balsot par Makronu, 30% - par Lepēnu, bet 36% - palikt mājās.

Fundamentālā izvēle

53 gadus vecā Lepēna norādījusi, ka vēlēšanu otrā kārta būs "fundamentāla izvēle starp divām vīzijām" - "sabiedrības vai pat civilizācijas izvēle". Turklāt tagad viņa sevi cenšas pasniegt kā vienojošu kandidātu, kas palīdzēs pārvarēt Francijas šķirtnes un apturēs Makrona radīto "haosu".

Pirmkārt, Francijas vēlēšanu iznākumam ir milzu nozīme Eiropas Savienībai (ES), kuru ievēlēšanas gadījumā Lepēna grasās radikāli pārveidot. Viņa vēlas atjaunot uz nacionālajām robežām gan preču, gan cilvēku kontroli, samazināt Francijas iemaksas ES budžetā un panākt nacionālo likumu prioritātes atzīšanu pār ES tiesību normām. Viņa arī rosina atcelt pievienotās vērtības nodokli vairākiem simtiem pirmās nepieciešamības preču un samazināt nodokļus degvielai, kas būtu pretrunā ar ES kopīgā tirgus noteikumiem. Bijušais Eiropadomes juriskonsults un eksperts ES institūciju jautājumos

Žans Klods Piriss sarunā ar aģentūru AP atzinis, ka Lepēnas iespējamā uzvara vēlēšanās būtu "zemestrīce", jo viņas programma faktiski pielīdzināma Francijas aiziešanai no ES.

Nacionālās apvienības līdere iestājas arī par Francijas aiziešanu no NATO kopīgās militārās pavēlniecības, kurā francūži pilnībā atgriezās tikai 2009.gadā pēc tam, kad to pameta 1966.gadā, pamatojoties uz toreizējā prezidenta Šarla de Golla lēmumu.

Savukārt Makrons paziņojis, ka viņš nevēlas Franciju, kas atrastos ārpus Eiropas un kuras sabiedrotie būtu "vienīgi populistu un ksenofobu starptautiskā alianse".

Būtisks pavērsiens gaidāmajā kampaņā būs 20.aprīlis, kad paredzētas abu kandidātu televīzijas debates, ko sabiedriskā televīzija pārraidīs tiešajā ēterā. Šādām debatēm Francijā bieži ir izšķiroša ietekme uz galīgo vēlēšanu iznākumu.

Vēlēšanas lielā mērā aizēnojis karš, kuru Krievija uzsākusi pret Ukrainu, lai gan pirmās nepieciešamības preču cenu kāpums par vienu no svarīgākajiem jautājumiem padarījis dzīves dārdzību. Ja sākotnēji Makrona diplomātijas centieni, regulāri sazvanoties ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, šķietami, vairoja viņa popularitāti, tagad aptaujas liecina, ka tā bijusi īslaicīga tendence. Savukārt Lepēnai, kas līdz šim demonstrējusi pret Kremļa saimnieku īpaši siltas jūtas un savulaik pat atzinusi Ukrainai piederošās Krimas aneksiju un aicinājusi atcelt pret Maskavu noteiktās sankcijas, pašreizējā visai piesardzīgā attieksme pret atkārtoto krievu iebrukumu kaimiņvalstī, šķiet, vismaz iekšpolitiski nav īpaši kaitējusi.

Lai gan viņas oponenti joprojām sauc Lepēnu par rasisti un sabiedrības šķeltnieci, viņa savas kampaņas laikā centusies demonstrēt ievērojami mērenāku nostāju tādos sev tradicionālos jautājumos kā imigrācija un islāms, vairāk pievēršoties vēlētāju ikdienas rūpēm, piemēram, augstajai inflācijai.

Tikmēr sagaidāms, ka Makrons tomēr centīsies savā labā izmantot Nacionālās apvienības līderes kādreizējās tuvās attiecības ar Putinu. Sagaidāms, ka asu kritiku izpelnīsies arī Lepēnas nostāja pret ES un viņas ekonomiskā programma, kas paredz masīvu nodokļu samazināšanu.

Makrons, kurš 2017.gadā, nākot pie varas 39 gadu vecumā, kļuva par tobrīd jaunāko prezidentu Eiropā, savas uzvaras gadījumā varētu mēģināt nākamajos piecos gados turpināt savulaik iesāktās reformas, kas cita starpā paredz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 līdz 65 gadiem un uzņēmumu nodokļu nastas samazināšanu. Tomēr jau tūlīt pēc pirmās kārtas Elizejas pils saimnieks izrādījis gatavību mīkstināt iecerēto pensiju reformu, kas sastapusies ar milzu pretestību. Šis viņa solis nekavējoties jau izsaucis sāncenses nievas.

Tomēr ar savu veikumu pirmā pilnvaru termiņa laikā Makrons spējis zināmā mērā paplašināt atbalsta bāzi, īpaši centriski labējo vidū, mazāk gan sociālistu aprindās. Ekonomisti atzinīgi vērtē pasākumus Covid-19 pandēmijas novājinātās ekonomikas atlabšanai. Bezdarbs ir nokrities līdz zemākajam līmenim pēdējās desmitgades laikā, valdība veicinājusi uzņēmējdarbību un jaunu darbavietu radīšanu, kā arī noteikusi degvielas cenu griestus. Arī piesauktā inflācija Francijā ir zemāka nekā citās Eiropas valstīs ar salīdzināmu ekonomiku.

Tomēr tie francūži, kas mīt ārpus lielajām pilsētām un 2018.-2019.gadā bija galvenie "dzelteno vestu" protestu dalībnieki, cenu kāpumu izjūt ļoti sāpīgi. Tikmēr šīs protestu kustības izsauktais administrācijas mēģinājums pilsoņus vairāk iesaistīt lēmumu pieņemšanā tiek kritizēts kā bezrezultatīvs.

Francijas jaunā politiskā ainava

Svētdienas vakarā pēc pirmās vēlēšanu kārtas pašreizējais Elizejas pils saimnieks nāca klajā arī ar ideju veidot "lielu politiskās vienotības un rīcības kustību" un iedibināt jaunu pārvaldes metodi. Domājams, ka šai kustībai viņš cer piepulcināt arī savus līdzšinējos sāncenšus no tradicionālajām partijām, kas šajās vēlēšanās cietušas graujošu sakāvi - Parīzes mērs Idalgo, kas pārstāv sociālistus, svētdien ieguva tikai 1,7% balsu, kamēr atbalsts republikāņiem salīdzinājumā ar 2017.gadu sarucis no 20 līdz 4,8%.

"Tradicionālās partijas ir iznīcinātas," aģentūrai AFP atzinis Parīzes Politikas zinātnes institūta profesors Žeroms Žafrs.

Nedz sociālisti, nedz konservatīvie, kas līdz Makrona nākšanai pie varas Franciju bija pārmaiņus pārvaldījuši kopš 1958.gada, šoreiz nav spējuši pārvarēt pat 5% barjeru, kas ļautu pieprasīt no valsts viņu kampaņas tēriņu kompensēšanu.

Līdztekus finansiālajām grūtībām abas partijas sagaida arī iekšējās nesaskaņas, kuras, domājams, izsauks vēlēšanās piedzīvotais apkaunojums.

Francijas politisko ainavu šobrīd veido trīs lieli bloki - centristi, galēji labējie un galēji kreisie. Kampaņas pēdējās dienās pirms vēlēšanu pirmās kārtas lielākā daļa vēlētāju, kas sākotnēji apsvēra iespēju balsot par kādu citu kandidātu, acīmredzami izšķīrās balsot par favorītiem. Tādējādi Zemūra atbalstītāji pārsviedās Lepēnas nometnē. Iespējams, ka tā rīkojās arī daļa līdzšinējo republikāņu vēlētāju. Savukārt kreisi noskaņotie vēlētāji atzina, ka nedz Idalgo, nedz Žado nav cerību iekļūt otrajā kārtā, un tāpēc tie lielā skaitā balsoja par Melanšonu, lai gan daudziem sociālistiem un zaļajiem viņš nav pieņemams. Tikmēr konservatīvo nometnē daudzi galu galā izšķīrās balsot par Makronu, jo baidījās, ka otrajā vēlēšanu kārtā tiem nāktos izvēlēties starp Lepēnu un Melanšonu.

Tajā pašā laikā tas varētu nozīmēt, ka Makrona rezerves pirms otrās kārtas lielā mērā ir jau izsmeltas, jo potenciālie viņa atbalstītāji republikāņu un sociālistu vidū par viņu balsojuši jau pirmajā kārtā.

Turklāt republikāņu labējā spārna pārstāvji varētu drīzāk pieslieties Lepēnai nekā atbalstīt pašreizējo Elizejas pils pārstāvi, kurā viņi saskata tradicionālo vērtību grāvēju.

Vienlaikus ar to, šķiet, noslēdzies tradicionālo partiju sabrukuma process, ko ievadīja Makrona piecus gadus ilgais pirmais pilnvaru termiņš prezidenta amatā. Makronam izdevies panākt to, ka vienīgās šķirtnes Francijas politikā ir starp viņa paša pārstāvēto "reālistisko centrismu" un "ekstrēmistiem" - Lepēnas pārstāvēto "galējo nacionālismu" un Melanšona pārstāvēto "utopisko ekstrēmismu".

Līdz šim šī šķirtne viņam labi noderējusi. Tā ļāvusi Makronam konsolidēt tā dēvētos atbildīgos politiskos spēkus no konservatīvo un centriski kreiso aprindām, izšķīdinot un uzsūcot opozīcijā esošo tradicionālo partiju elektorātu un padarot Elizejas pils saimnieku par vienīgo reālo figūru politiskā spektra centrā.

Taču tajā pašā laikā spēkā pieņēmušies arī tā dēvētie bezatbildīgie spēki - politiskā spektra galējie flangi. Kā pēcvēlēšanu naktī norādījis pieredzējušais franču politikas komentētājs Alēns Diamels, "antisistēmas partijām tagad pieder francūžu vairākuma lojalitāte".

Patiesībā Makrons nekad nav baudījis lielu popularitāti Francijas sabiedrībā. Taču 2017.gadā, kad viņš vēl tikai cīnījās par varu, bijušais baņķieris un viņa jaundibinātā partija "Uz priekšu, Republika!" (REM) paši lielā mērā pārstāvēja "antisistēmiskos" spēkus. Turpretim tagad Elizejas pils saimnieks pilnībā pārstāv istablišmentu, un tāpēc viņam būs daudz sarežģītāk pārliecināt ikdienas rūpju nomāktos un saniknotos francūžus apvienoties, lai apturētu galēji labējos.

Ja saskaita Lepēnas, Zemūra un vēl viena "suverēnista" - Nikollā Djupona-Enjana - iegūtās balsis, tad kopējais atbalsts galēji labējiem ir 33%, kas ir par septiņiem procentpunktiem vairāk nekā 2017.gadā.

Ja tam pieskaita vēl par Melanšonu un diviem trockistu kandidātiem atdotās balsis, tad atbalsts "antisistēmas partijām" pārsniedz 50%, norāda britu sabiedriskās raidsabiedrības BBC Parīzes korespondents Hjū Šofīlds.

Tādējādi "republikāņu fronte", kurā tradicionāli gan nacionālā, gan reģionālā, gan municipālā līmenī kreisie apvienojušies ar konservatīvajiem, lai pie varas nelaistu galēji labējos, sākusi jukt. Žana Žoresa fonda direktors Žils Finhelšteins gan uzskata, ka "republikāņu fronte" joprojām pastāv, taču ar to vairs nepietiek. "Neesmu pārliecināts, ka Marina Lepēna vēlētājus šķeļ vairāk nekā Emanuels Makrons. Turklāt pēdējo divu trīs nedēļu laikā satraucošākais ir tas, ka atkal aktivizējusies nepatika pret Emanuelu Makronu kreiso elektorātā," norāda Finhelšteins.

Lai gan daudzi no ļaudīm, kas savulaik veidoja tā dēvēto republikāņu fronti, joprojām otrajā vēlēšanu kārtā izšķirsies balsot par Makronu, jo atzīst, ka galēji labējo laišana pie varas nav prāta darbs, daļa no viņiem paliks mājās, iemetīs urnā sabojātu vai neaizpildītu biļetenu vai arī galu galā pat nobalsos par Lepēnu.