Rokdarbu demonstrēšana kaimiņam un amizēšanās šūpoļu kalnā - kā Lieldienas svinēja mūsu senči?

Lieldienās ir svarīgi sagaidīt saullēktu, jo jaunā saule iezīmē svarīga gada perioda sākumu, kurā gaismas ir vairāk nekā tumsas.

"Pavasarī visam ir jātiecas pretī saulei. Arī cilvēkam tieši tāpat ir vajadzīgs saules dzīvības spēks," stāsta muzeja darbiniece.

Kad saule sagaidīta un sapucēšanās pabeigta, visa kopiena pirmo reizi gadā satiekas ārā pie šūpolēm, šūpoļu kalnā.

"Ziemas periodā, pirmkārt, visiem varēja nebūt drēbes, daudziem maziem bērniem nebija tādu apavu, lai varētu ziemā iet ārā. Ziemas periodā viņi dzīvoja istabā. Lieldienas ir pirmais brīdis, kad var izskriet ārā."

Gada aukstāko gadalaiku sievietes pavadīja mājās, darinot drēbes. Sapulcēšanās un kopā sanākšana Lieldienās ir brīdis, kad var uzvilkt mugurā pašas darināto un pie reizes to parādīt kaimiņam, demonstrējot savas rokdarbu prasmes.

Kad saime ir sanākusi, nākamais darbību loks ir saistīts ar olām. Tradicionāli ola ir dzīvības simbols, jo tā ir potenciāls dzīvībai, kuru vēl neredzam, bet tā olas iekšienē veidojas un drīzumā parādīsies pasaulei. Bērziņa norāda: līdzīgi arī pavasarī - daba sāk mosties no ziemas miega, putniem dzimst mazuļi, kokiem sāk plaukt lapas un pļavās dīgt zāle.

Zināmākā Lieldienu tradīcija saistībā ar olām ir to krāsošana ar dabiskajām krāsvielām - sīpolu mizām, kumelīšu tēju, sarkanajiem kāpostiem un citiem augiem. Senie latvieši prasmīgi spēja izmantot dažādas dabas veltes, lai iegūtu nepieciešamo krāsu.

Vēl viens tikpat svarīgs aspekts svētku svinēšanā ir mainīšanās ar olām. Muzejpedagoģe uzsver, ka:

"Enerģija cilvēkiem vai kopienai rodas tad, ja mainās ar to, kas viņiem ir."

Arī olu ripināšana un kaujas ir vērstas uz enerģijas apmaiņu, tai pārceļojot no viena svētku svinētāja pie otra. Tādā veidā, mainoties ar olām un mijiedarbojoties savā starpā, senie latvieši tikai ieguva.

Senatnē bija svarīgi uzturēt labas attiecības ģimenes, radu, draugu, kopienas lokā, kaimiņu starpā. Svētki bija svarīgi, lai visi kopā sanāktu, redzētu viens otru vaigu vaigā un pateiktu labus vārdus. Lieldienām bija sociāla nozīme.

"Saimes turēšanās kopā agrāk bija būtiskāka nekā tagad, jo mūsdienās varam izdzīvot arī "pa vienam". Agrākos laikos nevienu lielu darbu nevarēja izdarīt viens - vienatnē nevarēja nopļaut lielu pļavu, nevarēja viens uzcelt māju."

Savukārt mūsdienās, ja līdzekļi to atļauj, var visu izdarīt viens pats vai noalgot svešus strādniekus, norāda Bērziņa.

Kopienas sapulcēšanās vieta - šūpoļu kalns - pats par sevi saka priekšā, kādus svētku rituālus senie latvieši tur izpildīja. Bērziņa stāsta, ka tradīcijās dažādus priekšmetus un darbības uzlūko daudznozīmīgi. Šī iemesla dēļ mūsu senči nešūpojās tikai tādēļ, lai viņiem vasarā nekostu odi, kā muzejpedagoģe uzsver, tas tradīcijā būtu visnesvarīgākais aspekts.

"Tradīcijā daudz svarīgāk ir tas, ka šūpotājs parasti ir vīrietis un sieviete tiek šūpota. Šeit notiek vīrišķās un sievišķās pasaules sadarbība."

Vīrieši bija atbildīgie par šūpoļu uzkāršanu. Ja tās uzkar slikti, tad, tāpat kā mūsdienās, tas varēja beigties ar traģēdiju. Turklāt senatnē bažas par svinētāju drošību bija vēl aktuālākas, jo materiāli un darbarīki nebija tik attīstīti. 

Savukārt sievietes šūpoles izpušķoja. Viņu auglība veicina paaudzes turpināšanos un šūpošanās bija kā auglības veicināšanas rituāls. Šūpojoties cilvēks sniedzas tuvāk pretī saulei - auglības spēka avotam, jo tikai, pateicoties saulei, viss uz zemes aug un dzīvo.

"Labi uzceltas šūpoles ir vīrieša prasmes, spēka un gudrības apliecinājums," skaidro Bērziņa.

Arī pašai šūpošanās kustībai ir nozīme - straujā kustība uz augšu un līganā nolaišanās lejup simbolizē pasaules harmonizāciju - gan tās aktivitāti, gan atslābumu. Arī cilvēka ķermenis šūpošanās procesā vienu brīdi saspringst un nākamajā atslābinās.

Lieldienās šūpoles nevajag apstādināt, tām jāļauj apstāties pašām. Ja tas tiek ievērots, tad labības lauki līgani noziedēs. Senči tādā veidā iemācījušies, ka labāko rezultātu var iegūt mierā un pacietībā, nevis steigā, kas ir pretēji mūsdienu dzīvesveidam.

Kopā sanākšana bija svarīga arī otrās pusītes meklējumos. Šūpināšana kļuva arī par amizēšanās elementu jauno cilvēku vidū. Pateicībā par šūpināšanu meita puisim sniedza dāvanu - olu, bet tas varēja būt arī kas vērtīgāks, kā piemēram, cimdu pāris.

Bērziņa stāsta, ka katros svētkos ir konkrēts akcents uz kādu noteiktu diennakts laiku. Tā kā Lieldienās ir prasība sagaidīt sauli no rīta un rituāls ir saistīts ar diennakts gaišo laiku, tad par Lieldienu vakara pavadīšanas paražām nav nekādas informācijas.

"Visas latviešu tradīcijas ir piedzimušas zemnieka sētā. Tās ir izveidojušās atbilstoši senā latviešu zemnieka dzīvesveidam tajā laikā," skaidro tradīciju zinātāja.

Senajiem latviešiem bija svarīga arī laika novērošana. Mūsu senči nodarbojās ar zemes kopšanu, tādēļ viņiem vajadzēja saprast, kurā laikā labību iesēt un nopļaut, jo no tā bija atkarīgs, vai saimei būs ko celt galdā. Arī Lieldienu ticējumi ir vērojumi no paaudzes paaudzē, kas tikuši novērtēti kā lietderīgi, tādējādi ceļojot no mutes mutē.

Vēl viena manāma ietekme Lieldienu svētku tradīcijās ir ienākusi no ģermāņu tautām, kas ir Lieldienu zaķis. Patiesībā tas ir ģermāņu tautu pavasara dievietes dzīvnieks, līdzīgi, kā senlatviešu dieviete Māra, kura var pārvērsties par čūsku. Tāpat arī mūsdienu patērnieciskais dzīvesveids ir radījis jaunas tradīcijas, kā šokolādes olas un plastmasas cāļus. Lai gan 20. gadsimta sākuma pastkaršu zīmējumos zaķis ir atrodams, taču senajās tautasdziesmās un ticējumos šis dzīvnieks nav nekur pieminēts.

Lieldienu svētku svinēšanas nozīme gan mūsdienās, gan senatnē ir saglabājusies.

"Kāpēc mums vispār ir jāsvin svētki? Tāpēc, ka tas ir svarīgi pašiem sev," secina Bērziņa.

Viņa uzsver, ka rituāli nepalīdz dabai, bet gan pašam cilvēkam sevi sagatavot jaunam darba ciklam. Lieldienas iezīmē laiku, kad zemniekam ir jāapar un jāapsēj lauki, tādēļ Lieldienas ir sevis atmodināšanas laiks, lai sevi sagatavotu aktīvajam vasaras darba cēlienam.

Muzeja darbiniece stāsta, ka Lieldienas ir ģimenes kopābūšanas laiks, tādēļ ir jārod laiks kopā sanākšanai un kārtīgai izdauzīšanās ar olām. Lai gan mūsdienās darba tehnika ir daudz efektīvāka un spēj paveikt vairāk darba nekā mūsu senči to varēja izdarīt ar savām rokām un darbarīkiem, šobrīd mūsdienu dzīvesveids ir radījis tādus apstākļus, kuros ierasts nopirkt visu jau sagatavotu veikalā, lai ietaupītu laiku un spēku, taču tādējādi tiek piemirstas tautas tradīcijas.

Arī steidzīgā dzīve pilsētvidē attālina no dabas un tās ritma, kas gan ikdienā, gan svinot svētkus mūsu senčiem bija ļoti svarīgi, jo dabas ritms tieši ietekmēja viņu dzīves un turpmākās dzimtas pastāvēšanu. Kā norāda Bērziņa: šobrīd nav pat laika, lai sagaidītu šūpoļu apstāšanos.

"Tradīcijai ir jādzīvo cilvēkos," nosaka pedagoģe.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!