"Jaunākās meitenes bija 15 un 16 gadus vecas. Poļu brīvprātīgā satika viņas uz robežas. Viņas raudāja un asiņoja. Viņas bija izvarotas.
Mēs ļoti ātri viņām noorganizējām avārijas kontracepciju, jo tas bija noticis pirms divām dienām, tāpēc tā vēl darbojās. Un nosūtījām viņas uz slimnīcu," atklāj Polijas sieviešu un ģimenes plānošanas federācijas vadītāja.
Kristina stāsta, ka izveidojusi telefona līniju, kurā pat atrasta ukraiņu ginekoloģe. Viņa konsultē cietušās sievietes, bet strādāt reliģiozajā sabiedrībā nav viegli. Pat šajos apstākļos brīvprātīgos sauc par bērnu slepkavām. Latvijā to ir grūti aptvert.
"Šīs sievietes, kas palīdz, viņām vēl ir uzbrukumi. Viņas sauc par noziedzniecēm, sievietēm, kas nemīl bērnus.
Bet runa nav par to! Ir veikts noziegums pret sievietēm, kas ierodas Polijā. Pret viņām bijis ne tikai fizisks uzbrukums, bet iebrukums arī viņu ķermenī, garīgajā integritātē. Šeit vispār nav runa par normālām attiecībām, ko viņas ir piedzīvojušas un palikušas grūtas.
Tas liekas neiespējami 21. gadsimtā, ka kaut kas tāds vispār notiek un ka pat demokrātijas, kas sevi sauc par demokrātijām, neīsteno cilvēktiesības,"
stāsta biedrības "Centrs MARTA" vadītāja Iluta Lāce.
""Martas" centra redzeslokā nav nonākuši nevēlamas grūtniecības vai izvarošanas gadījumi, bet tie nenozīmē, ka tādu nav, jo seksuālā vardarbība ir tāda forma, par kuru cilvēks jūtas apkaunots runāt. Sievietes jūtas apkaunotas, vainīgas, nekādā veidā nesaredz, ka tas ir kaut kas, ko publiski stāstīt," stāsta Lāce.