:format(webp)/nginx/o/2022/03/11/14420326t1hb3bc.jpg)
Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja Kristīne Saulītis Forumā "Līdere" stāsta par savu ceļu līdzi mīļotajam uz Austrāliju, kur pavadīja vairāk nekā 20 gadus, gūstot pieredzi, kā vadīt uzņēmumu, tikt galā ar finanšu krīzi un sākt jaunu dzīvi ar vienu koferi.
"1988. gada septembris. Ir padomju Latvija, un es dzīvoju Rīgā. Ciemojos pie radiem, un nāk uzaicinājums nedēļas nogalē doties uz attālāko Latvijas nostūri. Uz ābolu talku.
Līdzi brauc divas vecākas latviešu dāmas no Austrālijas. Nedēļas nogalē abi ar onkuli iekāpjam viņa zaļajā Ņivā un dodamies pretī mūsu viešņām. Par pārsteigumu mums nāk pretī jauns, izskatīgs un garš vīrietis. Man viņš ar savu dobjo balsi likās kā Ivars Kalniņš. Viņš ir Austrālijā dzimis vīrietis vārdā Pēteris.
Iekāpjot auto, nākamās piecas stundas aizlido sarunās, bet jau ceļojuma pusē es saprotu, ka esmu ārkārtīgi iemīlējusies."
/nginx/o/2022/03/11/14420325t1h7f31.jpg)
"Tiekam līdz Latgalei, un par pārsteigumu tā nav ābolu talka. Tā ir sūdu talka. Mēs visi piedalāmies, un Pēteris arī. Nākošajā dienā Pēteris man jautā: "Kristīne, vai tu kādreiz gribētu aizbraukt uz Austrāliju?" Man mamma ir mācījusi, ka sievietei nekad nevajag pārsteigties ar savu "jā", bet jau pēc minūtes es biju piekritusi. Un šis "jā" skan kā atbilde bildinājumam.
Bet tas trakākais ir, ka es dzīvoju Padomju Savienībā, bet Pēteris otrā pasaules malā. Neiespējamā misija. Tālāk seko braucieni uz Maskavu, garas rindas, lidošana, nakšņošana vilcienā. Tiku nolamāta. Pēc trešās reizes likās, tur nekas nesanāks, bet 4. reizē es tomēr dabūju savu vīzu. Man ir padomju pase, vīza rokās, un es jau krāmēju koferi.
Manā bagāžā ir divi māla podi, jo mamma saka, ka kārtīgai latvietei līdzi ir jābūt latviešu keramikai.
Mūsu pirmā nolaišanās ir Indijā, Ņūdeli. Pēc pacelšanās lidmašīnas motorā ieskrien milzīgs putns. Ir melni dūmi, stjuartes met krustus. Neviens neko nesaka. Bet es sirds dziļumos zinu, ka satikšu savu Pēteri. Tālākais lidojums ir caur Singapūru. Tad trīs dienas vēlāk mēs nolaižamies Melburnā. Ir agrs rīts, zilas debesis.
Es izeju cauri pasu kontrolei un meklēju savu bagāžu, kura tā arī nepienāk. Pārgurusi, bet laimīga. Mani sagaida Pēteris. Un tā mēs nodzīvojām 28 gadus," par savu likteni stāsta Kristīne Saulītis.
/nginx/o/2022/03/11/14420327t1h0c65.jpg)
Vairāk Kristīnes stāstu skaties video!
Kamēr gaidām iedvesmas forumu "Līdere 2022", "Apollo" piedāvā noklausīties pēdējā foruma lektorus.
Seko un iedvesmojies!
Foto: "Līdere 2021"
Foto: "Līdere 2020"
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)