ReTV: Piensaimnieki bažīgi par nākotni un cenām

Latgalei raksturīga augstāka piena ražošanas sadrumstalotība nekā citos reģionos - saimniecību ir daudz, bet kopējais govju skaits ir vidēji tāds pats kā citos reģionos. Piemēram, Preiļu, Līvānu novadā saimniecību ir daudz, taču arī tās ir salīdzinoši mazas.

Jaunie piensaimnieki Jurģis un Inga Jurgensoni “Augšupēs” tur 20 govis. Pārņemot tās no vecākiem, jaunieši iegādājās papildus zemi, lai paši varētu saražot nepieciešamo barību. Ieviesa piena kannu sistēmu, apbetonēja lauku ap kūti, lai jaunais traktors negrimtu dubļos. Pamatīgi palielināt govju skaitu viņi neplāno.

Centrālā statistikas pārvalde nesen nāca klajā ar jaunākajiem lauksaimniecību skaitīšanas datiem, kas liecina - saimniecību skaits rūk. Un mazāk kļūst tieši mazo. Latvijas Lauku konsultāciju centrā (LLKC) ReTV apliecina, ka arī to iemeslu dēļ, ko min Jurgensonu saime. LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja Anita Siliņa:

“Šajās mazajās saimniecībās nav lielu iespēju ieviest modernus risinājumus un inovācijas. Ienākot piensaimniecībā jauniem cilvēkiem, viņi grib strādāt moderni un inovatīvi.”

Statistika liecina - saimniecību, kur tiek turētas mazāk nekā desmit govis, strauji kļūst aizvien mazāk. Salīdzinot 2015. un 2020. gadu, pētnieki no Latvijas Lauksaimniecības universitātes secināja - pavisam mazo saimniecību skaits saruka gandrīz uz pusi jeb par 42%. Šajā segmentā paaudžu nomaiņu veicināt ir grūtāk, jo tā balstās smagā roku darbā, ko jaunieši nevēlas turpināt, vērtē Anita Siliņa. “Saimniecība, kas ir neliela, ir ļoti ievainojama. Savukārt lielākai saimniecībai vai saimniecībai, kurai ir lielākas izmantojamās zemes platības, ir ekonomiski stabilāka. Ir tāds slieksnis - 50-70 govis vai arī dzīvnieku ražība 8000-9000. Tad var investīcijas plānot. Tā vismaz mēs saviem piensaimniekiem esam rekomendējuši.”

Automatizēt govju kūti var tikai paplašinoties, atzīst vidēji lielas apmēram 160 govju lielas saimniecības īpašnieks Lauris Ikaunieks. Turklāt - to viņš nevis pārņēma no vecākiem, bet iegādājās. Viņa pieredze ir skarbāka.

“Ja jauns cilvēks grib iegādāties jau reāli strādājošu biznesu, bankas to negribēja kreditēt, pieprasot nesamērīgi lielus nodrošinājumus. Tad - par ko var būt runa? Kāda paaudžu nomaiņa?”

Lauris min, ka nereti jaunieši nobīstas no smagā darba, ar ko lopkopībā tomēr jāsaskaras vairāk nekā, piemēram, graudkopībā. Tāpat vēl pirms pāris gadiem mazās saimniecības pašas biežāk kļuva par pārstrādātājiem. “Zemnieku saeimas” lopkopības eksperts Raimonds Jakovickis ReTV saka: “Ja ir, kas mazo saimniecību pārņems, tad bieži vien pārņēmējs izvēlas neturpināt darbu lopkopībā, bet izvēlas citu nozari, piemēram, graudkopību, kur ir mazāks roku darbs un lielāki ienākumi.”

Mazajām saimniecībām nereti grūtāk pielāgoties jaunajai lauksaimniecības politikai, prasībām, vērtē eksperts Raimonds Jakovickis. “Ja saimniecība atrodas tuvāk pilsētām, ciematiem, tad arī nereti tiek saņemtas sūdzības par smakām. Par kūts mēslu nepareizu uzglabāšanu, pat par kūtsmēslu savlaicīgu neiestrādi.”

Vienlaikus nozares speciālistu uzsver, lai gan dzīvnieku un saimniecību skaits krities, ne saražotā piena daudzums. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis Guntis Gūtmanis ReTV saka: “Ne vienmēr lielāks izslaukums dod lielāku peļņu. Tas svarīgais ir izrēķināt, cik izmaksā tai gotiņai iedotā barība pret to, cik daudz mēs izslaucam, kā mēs to varam pārdot. Manuprāt, tas ir viens no mītiem - jo lielāks, jo labāks. Tā nav vienmēr. Pamatā ir jābūt rēķināšanai.”

“Pandēmijas divi gadi piena tirgū un uzreiz augošās energoresursu izmaksas uztaisīja lēcienu piena cenā. Tirgu, kas bija tukšs no pamatā industriāliem produktiem, visu veidu piena un sviesta pulveriem, bija nepieciešams uzpildīt,” saka Anita Siliņa.

Piena iepirkuma cenu ilgi gaidītais pieaugums ilgu atelpas brīdi neradīja. “Šobrīd tā cena ir tik augsta, kāda tā Latvijā nekad nav bijusi. Cenas aug visām izejvielām. Sezonai jau gatavojamies,” ReTV saka Jurģis un Inga Jurgensoni, piensaimnieki.

Piensaimnieks Lauris Ikaunieks: “Zemnieki ir teikuši, ka vajag samazināt pienam vai ieviest reverso nodokli, vai samazināt uz pieciem procentiem, bet atbildes dotajā brīdī nav. Organizācijas no Eiropas puses ir norādījušas, ka Latvijā ir ļoti augsti nodokļi, bet kārtējo reizi valdība atkal neko nedomā. Ja samazinātu šo nodokļu slogu, šī nauda vairāk paliktu gan zemniekiem, gan valstij kopumā. Es varbūt varēšu pienācīgāku algu samaksāt darbiniekam.”

“Piena cena nespēj kompensēt tos izdevumus, kādi pašlaik ir tieši piena lopkopībā. Mēs jau redzam - degvielas cenu pieaugums, lopbarības pieaugums, visu izejmateriālu pieaugums. Tas ir ļoti strauji audzis. Līdz ar to - iepirkuma cena labākajā gadījumā ir nedaudz virs pašizmaksas, pat vienā līmenī ar piena pašizmaksu,” norāda Raimonds Jakovickis.

Lauris Ikaunieks lēš, ka sekas piena lopkopji šīm skarbāk sāks izjust aprīlī, maijā. Vienlaikus cerības, ka būs kāds mērķēts atbalsts, viņam ir mazas. “Celsies pārtikas cenas, bet zemnieks jau to nesaņems. Zemnieks ir pēdējais ķēdes posms, kam tiek tikai tas, kas atlec.” Šis attiecas gan uz lielo, gan vidējo, gan it īpaši mazo saimniecību īpašniekiem.