/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2022/01/15/14310849t1h7045.jpg)
Nozīmīga loma cīņā pret Covid-19 ir arī sabiedrībā "neredzamajai" medicīnas nozarei jeb patoloģijai. Šaubas, liels darba apjoms un pārdzīvojumi par pacientu veselību iezīmē patologa Māra Spergas ikdienu.
Pandēmijas laikā mediķi ir tie, kuri atrodas frontes pirmajās līnijās, cīnoties par cilvēku dzīvībām. "Apollo" noslēdz interviju ciklu "Pandēmijas ēnā. No šūpuļa līdz kapam", kur dažādu medicīnas jomu pārstāvji stāsta par saskari ar pandēmiju gan darbā, gan personīgajā dzīvē.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas patologs Māris Sperga medicīnā strādā jau 30 gadus.
Bērnībā vēlējies būt gan kosmonauts, gan traktorists, taču dzirdētās radinieku runas par medicīnu, kā arī romantisma iespaidā izlasītā Aksela Muntes grāmata "Stāsts par Sanmikelu" un Hugo Glāzera "Dramatiskā medicīna" raisījusi pirmos iedīgļus interesei par medicīnu.
Patologa ikdienas pienākumi sadalās divās daļās - darbs laboratorijā, kur zem mikroskopa tiek apskatīti dažādi audu paraugi, pēc kuru izpētīšanas ir iespējams precizēt pacienta diagnozi, un autopsijas jeb mirušu cilvēku izmeklēšana gadījumos, ja nāves cēlonis nav skaidrs.
Sperga atklāj, ka grūtākais viņa darbā ir šaubas, kas dažbrīd mēdz būt pat mokošas:
"Jūs gribat tās šaubas kliedēt, un tad jūs esat spiests mājās lasīt, šķirstīt interneta vietnes, domāt par to - mazāk domāt par saviem kaķiem (..) - vairāk domāt par darba lietām."
Pandēmijas laikā būtiski pieauga patologu darba apjoms, turklāt tas bija tieši saistīts ar Covid-19 mirušo cilvēku izmeklēšanu. Pacientu mirstība bija diezgan augsta, turklāt daudzi nāves gadījumi nebija līdz galam izprotami dažādo slimības komplikāciju dēļ.