"Tu esi piedzimusi. Divas nogurušas, laimīgas acis tevī raugās. Tās ir tavas mammas acis. Un tajās ir aizkustinājuma asaras, jo tu esi tik ļoti, ļoti maza, trausla, mīļa, bet pāri visam - perfekta. Un nav svarīgi, ka actiņas ir aizpampušas, pirkstiņi izmirkuši, mazās kājeles drebelējas... Tev nekas nav jāizdara, nevienam nekas nav jāpierāda. Tu vienkārši esi brīnišķīga. Tieši tāda, kāda esi.
Paiet īss laika sprīdis - tev ir trīs gadi. Tu esi maza delvere, kas skraida pa māju ar neizsīkstošu enerģiju un dzīvesprieku. Tu skaidri zini, ko gribi. Tu darīsi visu, kas ir tavos spēkos, lai to sasniegtu. Tieši šajā vecumā ir mana meita. Kādu dienu viņa nostājas pie spoguļa, viņa ir pidžamā, matiņi izpūruši, mute ar šokolādi notašķīta, bet viņa ieskatās spoguļattēlā un saka: es esmu brīnišķīga.
Bet kas notiek pēc tam? Pēc tam mazā meitene izaug liela. Viņa ir pieaugusi. Viņa vairs neskrien ar taureņiem pa pļavu. Viņa nepiesit kāju pie zemes, sakot, ka kaut ko ļoti vēlas. Viņa zina dzīvi. Ko nozīmē absolūta laimes sajūta un kādas ir skumjas, vilšanās. Un ko tagad viņa redz spoguļattēlā?