"Cilvēki reāli ticēja, ka krievi viņus izglābs." Ukrainiete par propagandas centieniem attaisnot karu Ukrainā

Astoņu kara gadu laikā Donbasā - reģionā, kur šobrīd atrodas pašpasludinātās Luhanskas un Doņeckas republikas -, it kā noticis genocīds un terorisms no ukraiņu puses. Tas ir apzināti kultivēts, faktos nepamatots vēstījums, kurš auglīgā augsnē kritis arī Latvijā. To atkārto gan uz ielas, gan plaši izplata sociālajos medijos. Gan eksperti, gan arī paši Ukrainas iedzīvotāji uzsver, ka tie ir meli, un atgādina, ka arī Donbasa stāsts sākās ar Krievijas iejaukšanos.

Luhanskā savulaik dzīvojušā ukrainiete Anastasija Jefimenko intervijā raidījumā "de facto" atklāj, ka vēlas atgriezties mājās. 2011. gadā viņa pārcēlusies uz Harkivu, bet tagad ir bēgle Latvijā.

"Ļoti gribētos atgriezties mājās, jo tur [bērniem] tētis palika... Cerēsim, ka viss būs labi," viņa saka ar asarām acīs.

Anastasija ar septiņus un astoņus gadus vecajiem dēliem no Harkivas aizbēga 3. martā. Pirms tam pilsētas centrā, tveroties draugu mājas pagrabā, pieredzēja uzlidojumus. Ātri sameta divās mugursomās mantas, lai ar vilcienu bēgtu uz Ļvivu, tālāk uz Poliju, un tad pie draudzenes uz Latviju.

Ierastais desmit minūšu ceļš no mājām līdz stacijai šķitis kā elle, baidoties, kas kritīs uz galvas. "Mums gadījās ļoti labi cilvēki, kuri pateica priekšā. Principā diezgan ātri tikām vilcienā, atšķirībā no cilvēkiem, kas diennaktīm sēž stacijā, cenšoties izbraukt. Mums paveicās. Mēs atnācām pie jau braucoša vilciena, un mums pavadone vienkārši atļāva ielēkt vagonā," viņa atceras.

Divas dienas pirms sarunas ar raidījumu Anastasija saņēma ziņas, ka bojā gājusi pazīstama sieviete, kura ar vīru Harkivā cilvēkiem palīdzējuši kā brīvprātīgie. Anastasija saka: "Nesaprotu, kāpēc civilizētā pasaulē, kad cilvēkiem vajadzētu mācēt veidot konstruktīvu dialogu un sarunāties, kāpēc nevarēja sarunāties politiskā līmenī, kāpēc jācieš mierīgajiem iedzīvotājiem, bērniem. Tas ir ļoti biedējoši."

Kad pirms 10 gadiem aizbraukusi no Luhanskas, tur palika viņas vecāki. Tas, ka notiekošo Ukrainā kāds attaisno ar Donbasa glābšanu, kur astoņus gadus it kā no Ukrainas puses tiek izvērsts terorisms, viņai nav saprotams. "Tas ir pilnīgākais absurds!" viņa uzsver. "Jo, vēl sākoties visiem notikumiem, 2013.-2014. gadā, tas bija.. Es pat nezinu, es saprotu, ka tas jau tika gatavots kopš Padomju Savienības sabrukuma - informatīvā augsne, lai cilvēki...

Cilvēki Donbasā reāli ticēja, ka krievi atnāks un viņus izglābs. Tikai, kad es jautāju - "no kā jūs gribat, lai jūs glābj?", man kaut kādas absurdas lietas stāstīja. Man neviens nevarēja atbildēt uz šo jautājumu - tā teica pa televizoru, un viss."

Tieši versija par astoņu gadu ciešanām Donbasā līdz šim bijusi Kremļa propagandas stūrakmens. Arī sākot karu 24. februārī, šis aizbildinājums tika izvirzīts priekšplānā, sākot jau ar paša Vladimira Putina uzrunu. Kā atbalsis no Kremļa to pašu attaisnojumu Krievijas nežēlībai varēja dzirdēt arī Latvijā.

Astoņu gadu laikā Donbasā tiešām notika militāri konflikti. Taču karadarbība līdz ar Krimas aneksiju tur sākās un turpinājās ar tiešu Krievijas spēku klātbūtni. Arī Anastasija atceras, ka salīdzinoši mierīgo dzīvi toreiz izjauca tieši Krievijas iejaukšanās.

"Iegāja Krievijas spēki, un pat tad teica, ka tie nav Krievijas spēki. Lai gan maniem pazīstamajiem, draugiem ir videoliecība, ka tiešām Krievijas kaujinieki.

Ļoti daudz čečenu bija gan Luhanskā, gan Doņeckā. Un viņi iegāja svešas valsts teritorijā tieši tāpat - it kā mēs atnācām jūs aizstāvēt no Ukrainas. Bet Ukraina tajā brīdī - viņa iestājās par savu teritoriju," viņa stāsta.

Anastasija kopš 2013. gada Luhanskā bija tikusi tikai divreiz, jo cilvēki ar pierakstu Ukrainā pašpasludinātajās teritorijās iebraukt nedrīkstēja. "Nekāda iemesla dēļ. Es braucu janvārī, es gribēju aizbraukt uz bērēm pie tēva, un diemžēl šo jautājumu varēja atrisināt tikai finansiāli. Atradās pazīstami cilvēki, kuri palīdzēja."