"Kad Krievija saka, ka tā "nekaro pret civiliedzīvotājiem", es saucu šo nogalināto bērnu vārdus." Olenas Zelenskas "liecības no Ukrainas"

Viņa raksta, ka "tam, kas sākās nedaudz vairāk kā pirms nedēļas, sākotnēji nebija iespējams noticēt."

"Mūsu valsts bija mierīga - mūsu pilsētas, mazpilsētas un ciemi bija dzīvības pilni.

24. februārī mēs visi pamodāmies no paziņojuma par Krievijas iebrukumu. Tanki šķērsoja Ukrainas robežu, lidmašīnas ielidoja mūsu gaisa telpā, raķešu palaišanas iekārtas aplenca mūsu pilsētas.

Neraugoties uz Kremļa atbalstītajiem propagandas avotiem, kuri to sauc par "īpašo operāciju", patiesībā tā ir Ukrainas civiliedzīvotāju masu slepkavība.

Iespējams, ka visbriesmīgākais un postošākais šajā iebrukumā ir bērnu upuri. Piemēram, astoņus gadus vecā Alise, kura nomira, kaut viņas vectēvs mēģināja viņu aizsargāt. Vai arī Poļina no Kijevas, kura kopā ar vecākiem gāja bojā apšaudē. Vai 14 gadus vecais Arsēnijs, kuram galvā ietriecās šķembas, un viņu glābt nevarēja, jo ugunsgrēku dēļ ātrā palīdzība nevarēja atbraukt pie viņa laikā.

Kad Krievija saka, ka tā "nekaro pret civiliedzīvotājiem", es vispirms saucu šo nogalināto bērnu vārdus.

Mūsu sievietes un bērni tagad dzīvo bumbu patvertnēs un pagrabos. Visticamāk, jūs visi esat redzējuši attēlus no Kijevas un Harkovas metro stacijām, kur cilvēki guļ uz grīdas ar saviem bērniem un mājdzīvniekiem. Dažiem tās ir kara sekas, ukraiņiem tā tagad ir šausminoša realitāte.

Ir pilsētas, kurās ģimenes nevar pamest bumbu patvertnes vairākas dienas no vietas, jo notiek nekontrolēta un apzināta civilās infrastruktūras bombardēšana un apšaudīšana.

Pirmais kara laika jaundzimušais vispirms ieraudzīja pagraba betona griestus, viņa pirmā elpa bija pazemes dzēlīgais gaiss, bet viņu sagaidīja svešinieki - iesprostoti un terorizēti. Šobrīd šādu bērnu, kuri nekad nav zinājuši mieru, jau ir vairāki desmiti.

Šis karš tiek izvērsts pret civiliedzīvotājiem, un ne tikai ar apšaudēm.

Dažiem cilvēkiem nepieciešama intensīva aprūpe un pastāvīga ārstēšana, ko viņi šobrīd nevar saņemt. Cik viegli ir injicēt insulīnu pagrabā? Vai arī saņemt astmas medikamentus, atrodoties uzbrucēju ielenkumā? Nemaz nerunājot par tūkstošiem vēža pacientu, kuru būtiska piekļuve ķīmijterapijai tagad ir uz nenoteiktu laiku apturēta.

Sabiedrība ir izmisuma pilna. Daudzi cilvēki, tostarp vecāka gadagājuma cilvēki, smagi slimi cilvēki un cilvēki ar invaliditāti, ir nonākuši tālu no savām ģimenēm un palikuši bez jebkāda atbalsta. Karš pret šiem nevainīgajiem cilvēkiem ir dubultnoziegums.

Mūsu ceļi ir bēgļu pārpildīti.

Ieskatieties acīs šīm nogurušajām sievietēm un bērniem, kuri nes sev līdzi sirdssāpes, kas rodas, atstājot tuviniekus un dzīvi, kādu viņi to pazina.

Vīrieši, kas pavada viņus līdz robežām, lej asaras - tiek izjauktas viņu ģimenes, bet viņi drosmīgi atgriežas, lai cīnītos par mūsu brīvību. Galu galā, neskatoties uz visām šīm šausmām, ukraiņi nepadodas.

Agresors Putins domāja, ka viņš izvērsīs zibenskaru pret Ukrainu. Bet viņš par zemu novērtēja mūsu valsti, mūsu tautu un tās patriotismu.

Ukraiņi, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem, dzimtās valodas, uzskatiem un tautības, ir nepārspējamā vienotībā.

Kremļa propagandisti lielījās, ka ukraiņi viņus sagaidīs ar ziediem kā glābējus, bet tika uzņemti ar Molotova kokteiļiem.

Es pateicos cietušo pilsētu iedzīvotājiem, kuri palīdz tiem, kam tas nepieciešams. Tie, kas turpina strādāt - aptiekās, veikalos, sabiedriskajā transportā un sociālajos dienestos -, parāda, ka Ukrainā uzvar dzīve.

Es novērtēju tos, kuri ir snieguši humāno palīdzību mūsu pilsoņiem, un pateicos par jūsu pastāvīgo atbalstu. Un mūsu kaimiņiem, kuri ir dāsni atvēruši savas robežas, lai sniegtu pajumti mūsu sievietēm un bērniem, - paldies par viņu drošību, kad agresors ir padarījis neiespējamu to nodrošināt mums. Visiem cilvēkiem visā pasaulē, kuri pulcējas, lai atbalstītu Ukrainu. Mēs jūs redzam! Mēs šeit vērojam un novērtējam jūsu atbalstu.

Ukraina vēlas mieru. Bet Ukraina aizstāvēs savas robežas. Aizstāvēs savu identitāti. Tas nekad nemainīsies.

Pilsētās, kur turpinās apšaudes, kur cilvēki atrodas zem gruvešiem, dienām ilgi nevarot izkļūt no pagrabiem, mums ir vajadzīgi droši gaiteņi humānajai palīdzībai un civiliedzīvotāju evakuācijai. Mums vajag, lai tie, kas ir pie varas, aizver mūsu debesis!

Aizveriet debesis, un mēs paši tiksim galā ar karu uz zemes.

Es aicinu jūs, dārgie mediji, - turpiniet rādīt, kas šeit notiek, un turpiniet rādīt patiesību. Informācijas karā, ko risina Krievijas Federācija, katram pierādījumam ir izšķiroša nozīme.

Un ar šo vēstuli es liecinu un saku pasaulei: karš Ukrainā nav karš "kaut kur tur ārā". Tas ir karš Eiropā, netālu no ES robežām.

Ukraina cīnās ar spēkiem, kas rīt var agresīvi iekļūt jūsu pilsētās, aizbildinoties ar civiliedzīvotāju glābšanu.

Pagājušajā nedēļā man un citiem tautiešiem tas būtu licies pārspīlēti, taču tā ir realitāte, kurā mēs dzīvojam šodien. Un mēs nezinām, cik ilgi tas turpināsies. Ja mēs neapturēsim Putinu, kurš draud sākt kodolkaru, nevienam no mums pasaulē nebūs drošas vietas.

Mēs uzvarēsim. Mūsu vienotības dēļ. Vienoti ar mīlestību pret Ukrainu. Slava Ukrainai!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!