"Viņiem ir smagi morāli, psiholoģiski un fiziski." Černobiļas strādnieku izdzīvošanas skola krievu armijas okupētajā teritorijā

Lai gan Černobiļā vairs nav strādājošas spēkstacijas, tā nekad nav bijusi pilnībā pamesta un tai joprojām ir nepieciešama pastāvīga pārvaldība. Faktiski pēc ceturtā reaktora eksplozijas pirms teju 36 gadiem citi reaktori turpināja darboties vēl dažus gadus, un tika uzcelta vesela pilsēta Slavutiča, kur izmitināt strādniekus, kuri pēc avārijas tika evakuēti.

Šobrīd objektā joprojām strādā aptuveni 2400 cilvēku: zinātnieki, tehniķi, pavāri, mediķi un cits atbalsta personāls, kā arī zemessargi.

Miera laikos strādnieki iekāpa vilcienā no Slavutičas maiņas sākumā un pēc tam atgriezās mājās. Bet darbiniekiem, kas bija tur uz vietas, kad krievu armija iebruka, viss pēkšņi mainījās - viņi bija spiesti dzīvot uz vietas.

"Situācija ir sarežģīta un saspringta," BBC sacīja Slavutičas mērs Jurijs Fomičevs.

"Viņiem ir smagi morāli, psiholoģiski un fiziski."

Strādniekiem uz vietas esot kaut kādas ēdiena rezerves, bet, tā kā viņi nezina, cik ilgi viņi tur vēl paliks, darbinieki aprobežojas ar vienu ēdienreizi dienā (ko gatavo pavāri, kuri arī tur ir iestrēguši), un stāsta, ka ēdienreizēs galvenokārt tiek pasniegta maize un putras.

Svētdien, 6. martā, Krievijas kareivji piedāvāja piegādāt pārtiku, taču ukraiņu strādnieki atteicās no šādas iespējas, sakot, ka tas ir propagandas triks.

Telpas nav iekārtotas gulēšanai, tāpēc izveidotas pagaidu kopmītnes, kur daži guļ uz saliekamajām gultām un galdiem, citi uz grīdas.

Lai varētu kaut mazliet atpūsties, strādnieki savā starpā ir sadalījušies maiņās, viena grupa strādā, bet cita atpūšas.

Darbinieku ģimenēm tuvējā Slavutičā šis ir grūts laiks.

"Dažiem darbiniekiem ir nepieciešami medikamenti, kas rūpnīcas teritorijā ir ierobežoti, un tas rada papildu bažas radiniekiem," sacīja Fomičevs.

"Un mums viņiem [strādnieku radiem] ir vairākkārt jāsaka, ka pašlaik nav droša veida, kā izvest strādniekus no turienes."

Vai Černobiļa ir apdraudēta?

Tā kā strādnieki izjūt fiziskas un psiholoģiskas sekas, ko rada iestrēgšana darba vietā gandrīz divas nedēļas, pastāv bažas, ka stress varētu ietekmēt viņu spēju droši veikt savus pienākumus.

"Šādos apstākļos darbinieku koncentrēšanās spējas kļūst arvien sliktākas, un tas apdraud drošību," sacīja mērs Fomičevs.

"Tā varbūt nav strādājoša spēkstacija, taču tai joprojām ir jāpievērš liela uzmanība, lai pārliecinātos, ka visas sistēmas darbojas normas robežās," viņš piebilda.

Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) ģenerāldirektors Rafaels Grosi ir vairākkārt uzsvēris, ka darbiniekiem ir jāspēj atpūsties, lai varētu droši veikt savus pienākumus, un intervijā BBC sacīja, ka esot sazinājies ar Krieviju, lai viņiem to atgādinātu.

Taču kodoleksperti saka: tā kā šī nav aktīva atomelektrostacija, apdraudējums sabiedrības veselībai neesot būtisks.

"Nav labi, ka cilvēkiem nav iespējams strādāt maiņās un ka viņi ir krievu karavīru ielenkumā, taču es neredzu lielas briesmas," sacīja Portsmutas universitātes vides zinātnes profesors Džeimss Smits. Smits ir pētījis Černobiļu jau daudzus gadus un vairākkārt apmeklējis traģisko AES.

"Pēdējais reaktors tika slēgts 2000. gadā, tāpēc izlietotā kodoldegviela vairs būtiski nerada siltumu," viņš sacīja, skaidrojot, ka tādēļ ir ārkārtīgi maz ticams, ka varētu rasties plašs radioaktīvs piesārņojums.

Radiācijas līmenis reģionā palielinājās, kad spēkstacija tika okupēta, jo smagais militārais aprīkojums izgaiņāja piesārņotos putekļus ap slēgto zonu. Tomēr profesors Smits norādīja, ka radiācijas līmenis nav pieaudzis līdz satraucošam līmenim.

Pārgurums un izmisums

Lielas kodolkatastrofas risks varbūt ir mazs, taču iekšienē iestrēgušajiem strādniekiem un viņu ģimenēm emocionālais pārdzīvojums ir ļoti reāls.

"Visi darbinieki ir ļoti novārguši un izmisuši.

Viņi šaubās, vai kāds par viņiem parūpēsies. Šobrīd viņi neredz, ka kāds kaut ko dara, lai viņus glābtu," sacīja viena darbinieka radinieks.

Intervijā BBC viņš vērsās pie valdības ar aicinājumu iejaukties, lai pašreizējie darbinieki varētu droši doties mājās.

IAEA vadītājs Rafaels Grosi sacīja, ka esot sazinājies ar Ukrainas un Krievijas pusēm, cenšoties nodrošināt drošību gan Černobiļā, gan Ukrainas aktīvajās atomelektrostacijās, kur eksperti uzskata, ka asiņainā konflikta sekas varētu būt nopietnākas.

Tomēr nekas galīgs vēl nav panākts.

Foto: TVNET reportāža no Černobiļas

26. aprīlī apritēs 36 gadi kopš pasaules smagākās kodolkatastrofas – Černobiļas atomelektrostacijas avārijas. Sprādziens Černobiļas AES reaktorā atstāja Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas smagi piesārņotas un noveda pie zemju un cilvēku dzīvju iznīcināšanas.

Černobiļas atomelektrostacijas avārija uzreiz nogalināja vairākus strādniekus, un nākamajās dienās un nedēļās bojāgājušo skaits pieauga. Vēl šodien zinātnieki un pētnieki turpina novērot Černobiļas katastrofas pārdzīvojušo cilvēku veselību, sākot no tuvējo pilsētu iedzīvotājiem un beidzot ar likvidatoriem, kuri palīdzēja likvidēt Černobiļas AES reaktora atstātās sekas.

Kliedējot ilgstošas bažas par to, kā katastrofa varētu ietekmēt nākamās paaudzes, lielākais šāda veida pētījums, kas jebkad ir veikts, publicēts neilgi pirms Černobiļas 35. gadadienas 2021. gadā. Abos pētījumos ir uzsvērts, cik daudzi mūsdienu sasniegumi DNS ir uzlabojuši vēža izpēti.

Kā vēsta žurnāls "National Geographic", pirmajā pētījumā netika atrasti pierādījumi tam, ka radiācijas piesārņojums radītu ģenētiskas izmaiņas, ko bērni pārmanto no vecākiem. Turpretī otrajā pētījumā tika dokumentētas ģenētiskās izmaiņas cilvēku audzējos, kuriem vairogdziedzera vēzis attīstījās pēc tam, kad viņi bija pakļauti avārijas radītajai radiācijai.

Laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam ASV Nacionālā vēža institūta pētnieki novēroja 130 bērnus, kuri tika ieņemti pēc Černobiļas avārijas un dzimuši no 1987. līdz 2002. gadam. Pētījumā galvenā uzmanība tika pievērsta ģimenēm, kurās vismaz viens no vecākiem bija atradies 45 kilometru attālumā no traģēdijas AES, un cilvēkiem, kuri palīdzēja likvidēt Černobiļas sekas.

Pētnieki cerēja vairāk izpētīt radiācijas mutācijas bērniem, kuru vecāki tika pakļauti lielākai radiācijas devai, taču zinātnieku komanda ģimeņu DNS analīzēs šādas mutācijas nekonstatēja.

"Ja ir kaitīga mutācija, tā notiks reti. Mēs nevaram teikt, ka tas nekad nenotiks, taču mēs to neuzskatām par kopēju sabiedrības veselības krīzi," sacīja abu pētījumu vecākais zinātnieks Stīvens Šanoks, ASV Nacionālā vēža institūta epidemioloģijas un ģenētikas nodaļas direktors.