:format(webp)/nginx/o/2022/03/08/14413985t1ha0fd.jpg)
Ukraiņu modele Jevgēnija Dubinova ir dzimusi un augusi Kijevā, Ukrainā. Vēl nesen viņa bija redzama Ņujorkas modes nedēļā, bet šobrīd modele mitinās bumbu patvertnē Kijevā, kamēr viņas tauta piedzīvo nežēlīgu uzbrukumu. Viņas ikdiena ir karš - šāvienu un sprādzienu skaņas.
Dubinova ir dzirdējusi stāstus no draugiem par sprādzieniem tuvējā Harkovā, kur nogalināti nevainīgi civiliedzīvotāji. Viņa redzējusi ne tikai nāvi un šausmas, bet arī ukraiņu tautas neatlaidību un spēku. Arī viņas dzīvesbiedrs Jevgēnijs Slavnijs brīvprātīgi pieteicies karaspēkā. Modele vēlējās dalīties atklātā stāstā par līdzšinējo pieredzi karā un to, kādēļ viņa joprojām cer uz brīvību.
Šī nav tikai mūsu problēma
Esmu dzimusi un augusi Kijevā un joprojām dzīvoju šeit. Kļuvu par modeli 16 gadu vecumā. Strādājot modes industrijā, vēlos, lai cilvēki zinātu par notikumiem Ukrainā. Vēlos, lai modes žurnālisti un paši dizaineri būtu aktīvāki. Daudzi cilvēki pauž atbalstu, tomēr ir dizaineri, kuri nepievērš uzmanību šai situācijai. Šī nav tikai mūsu problēma.
Ir arī dizaineri, kuri man palīdzējuši. Pirms dažām dienām sarakstījos ar "Fendi" dizaineri Kimu Džounsamu - viņš palīdzēja manam draugam. Māsas no zīmola "Rodarte" mani ir ļoti atbalstījušas emocionāli. Savukārt mana modeļu aģentūra Milānā vāca ziedojumus ar lietām, kuras sūtīt uz Ukrainu.
Šoks un slēpšanās bumbu patvertnē
Es atgriezos Ukrainā pēc Ņujorkas modes nedēļas. Kad biju Ņujorkā, sāku lasīt ziņas, ka aviokompānijas pārtrauks lidojumus uz Ukrainu. Man bija ļoti bail. Es gribēju redzēt savu ģimeni. Es zināju, ka jutīšu vainas apziņu, ja sāksies karš un neredzēšu viņus.
Kad atgriezos, 24. februārī, piecos no rīta pamodos no tēva zvana. Viņš teica, lai izlasu ziņas. Paņēmu telefonu un redzēju, ka Ukraina tiek bombardēta. Tas bija šoks. Es un mans draugs Jevgēnijs dzīvojām kopā Kijevā, tādēļ devāmies uz veikalu pēc pārtikas un ūdens, jo nezinājām, cik ilgi viss norisināsies.
Nolēmām ar draugiem palikt pilsētas centrā. Loģiski domājām, ka pilsētas centru neviens nesabombardēs. Krievijas prezidents teica, ka nekad neaiztiks pilsētas, tomēr tie bija pilnīgi meli.
Sākumā bijām vienkārši panikā. Mēs nesapratām, kas notiek. Mēs dzirdējām sirēnas, tas nozīmēja, ka mums jādodas uz patvertni. Nākamajā dienā joprojām biju bumbu patvertnē, bet mans draugs devās mājās, lai ieietu dušā. Viņš man piezvanīja un teica: "Es vairs nevēlos šeit palikt. Man jāiet aizstāvēt Ukrainu. Es nevēlos sēdēt uz vietas un gaidīt, kad kaut kas notiks." Viņš un citi viņa draugi devās prom 25. janvārī, lai kopā ar Ukrainas armiju aizsargātu valsti.
Es pazaudēju daļu no sevis, bet redzot, ka viņš mani aizsargā, iemīlējos vēl vairāk.
25. datumā mēs ar draugiem gulējām metro. Bija grūti pavadīt 10 stundas bumbu patvertnē uz akmens grīdas. Gulēt bija ļoti grūti. Bija auksti. Bija mazi bērni, kuri apskāvuši savas rotaļlietas. To redzot, es sāku raudāt – šķiet skumji, ka mazi bērni ko tādu piedzīvo. Viņiem būtu jāiet uz skolu ar draugiem, bet viņi sēž bumbu patvertnē un lūdz par saviem tēviem, kuri aizstāv Ukrainu.
26. datumā mēs dzirdējām pirmo sprādzienu pilsētā. Reizēm, pēc vairākiem sprādzieniem debesis ir sarkanas. Krievijas armija izmanto lielas raķetes, kuras sastāv no vairākām mazām. Raķetes nāk arī no Baltkrievijas. Bumbu patvertnē mēs pamostamies, izlasām ziņas un dodamies atkal gulēt.
Daudziem nav vietas, kur slēpties
Sākumā cilvēki brauca uz Poliju, tomēr iebrucēji sāka bombardēt ceļus un tiltus, lai cilvēki nevarētu aizbēgt. Dažiem tomēr izdevās. Es pati nekur nevēlējos doties, jo joprojām nebiju redzējusi savus vecākus. Viņi atrodas otrā pilsētas pusē un arī sēž bumbu patvertnē. Mūsu patvertnē ir tualete, ūdens un elektrība. Guļam uz vingrošanas paklājiņiem un par spilveniem izmantojam drēbes. Šobrīd te esmu tikai es un viens no maniem draugiem, bet te varētu būt līdz 25 cilvēkiem.
Šīs pēdējās dienas pagājušas tik ātri kā sekundes. Es cenšos rakstīt dzeju, nodarboties ar mākslu, lai nejustos tik nomākta.
Katru stundu zvanu vecākiem. Pašlaik viņi strādā kā brīvprātīgie un baro suņus – daudzi cilvēki pameta savus dzīvniekus.
Visas metro stacijas, kas atrodas pazemē, darbojas kā bumbu patvertnes. Daudzās mājās, kas celtas pēc Otrā pasaules kara, arī ir bumbu patvertnes. Tomēr cilvēkiem citās pilsētās nav vietas, kur slēpties. Viņu mājas ir sagrautas. Redzēju video, kurā tika uzspridzināta ēka. Tur sieviete ar mazu bērnu teica: "Šīs bija manas mājās – mēs nezinām, kur doties."
Lepnums par tautu un prezidentu
Mūsu armija dara visu, lai glābtu Kijevu, jo šeit uzturas parlaments un prezidents. Mūsu prezidents ir lielisks. Es lepojos, ka tieši viņš ir prezidents. Viņš ir varonis – viņš maz guļ un maz ēd. Viņš aicina visus pasaules līderus mums palīdzēt un neplāno pamest Kijevu. Prezidents redzams kopā ar tautu, viņš parāda, ka ir tāds pats kā visi pārējie šajā valstī. Viņš neatrodas prestižā dzīvoklī – viņš arī ir bumbu patvertnē.
Džo Baidens aicināja prezidentu doties uz ASV, lai viņš būtu drošībā, bet viņš teica, ka nekad to nedarīs, jo mīl savu valsti. Mēs ar viņu lepojamies. Es lepojos būt ukrainiete.
Pirmdien, kad beidzās komandantstunda, tika organizēts brīvprātīgais darbs visā valstī. Tas ļāva justies drošāk. Cilvēki bumbu patvertnēs ne tikai sēdēja un uztraucās, bet arī plānoja, kā palīdzēt ukraiņu tautai. Viņi palīdzēja piegādāt ēdienu arī armijai. Tas padara mūs vienotākus. Kāds vīrietis ar kailām rokām lasīja nesprāgušās bumbas un meta tās prom, lai sprāgst tur, kur nav cilvēku. Citi bez cīņas spēja apturēt tankus. Tā ir ukraiņu kultūra. Viņi nebaidās. Viņiem ir sirds īstajā vietā, un viņi zina, kā risināt šo situāciju.
Jāturpina cīnīties
Mēs esam patiesi šokēti, ka visa pasaule mūs atbalsta. Vienmēr domājām - ja Ukrainā notiks karš, tad neviens īsi nepievērsīs uzmanību. Ukraina nav tik labi zināma valsts kā citas. Tomēr pasaule mums ir izrādījusi lielu atbalstu un daudz palīdzējusi. Visi Ukrainā zina, ka Krievijas armija zaudēs. Mēs zinām, ka mums ir jāiztur vēl nedaudz. Citas valstis mums palīdz, un tādēļ mums ir vairāk ieroču. Ir sajūta, ka tagad ir vairāk spēka. Mums jāturpina cīnīties. Es nevēlos kļūt par Krievijas pilsoni.
Es gribu dzīvot Ukrainā. Es gribu dzīvot kopā ar ģimeni mūsu zemē. Viss drīz beigsies, un mēs varēsim baudīt sauli, debesis un pastaigāties bez bailēm tikt nogalināti.
Es nezinu, kas notiks rīt. Varbūt viņi kļūs vēl agresīvāki. Bet es uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz spēka, lai iznīcinātu šo agresiju. Viss, ko zinu, ka palikšu līdz galam. Šī ir mana valsts, un es nevēlos to zaudēt, pat ja gaidāmi grūtāki laiki. Tas ir mans pienākums aizstāvēt šo valsti. Mēs pierodam pie sprādzieniem, zinām, kad jāskrien. Tomēr ir jāatrod sava nostāja. Bēgt vai palikt aizstāvēt? Tas ir sirreāli, ka tāda maza valsts kā Ukraina var uzvarēt. Mūsos ir spēks uzvarēt, jo mēs to vēlamies. Mēs esam drosmīgi.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)