Karš un cerība Ukrainā ⟩ Starp šāviņu lodēm un sprādzieniem bumbu patvertnēs dzimst bērni. Stāsta Viktorija no pagraba Kahovkā

"Varbūt tiem cilvēkiem, kuri ir tuvāk robežai un sāka par to domāt uzreiz, ir izdevies šķērsot valsts robežu.

Mēs neceram izkļūt no valsts. Ja automašīna tiek apturēta, cilvēki tiek apšaudīti. Pat no krievu karaspēka tankiem tiek šauts. Civiliedzīvotājus nogalina.

Kopā ar Krievijas militārpersonām ir daudz čečenu. Ja krievi var apturēt auto un pārbaudīt, tad čečeniem ir vienalga - viņi var vienkārši visus iznīcināt." 

Viktorija stāsta, ka bunkurā parasti sapulcējas ap 30 cilvēku, tostarp bērni. "Pagaidām vēl neesam stipri apšaudīti... Bet 15 kilometru attālumā deg mežs."

"Ēdiena mums īsti vairs nav. Zāles, kas ir aptiekā, tās arī bija. Maizi izcept nav no kā - nav vairs ne rauga, ne miltu. Veikalos preces ir praktiski izpirktas. Piegādes nenotiek. Viss, kas bija, viss - gan dārgais, gan lētais -, ir izpirkts. Iepirkām dažādu sauso pārtiku, cik nu bija iespējams. 

Šausmīgos kara apstākļos bumbu patvertnēs dzimst bērni. 

Mums tuvumā nav nekādu varas iestāžu darbinieku. Nav policijas. Mēs nezinām, kur viņi ir. Varbūt viņi visi ir nogalināti, kad viņi pretojās krievu karaspēka iebrukumam. 

Tikmēr aktivizējušies ir arī Ukrainas sliktie cilvēki - viņi apzog veikalus, apzog cilvēkus. Tāpēc mūsu vīrieši, kuri palika ar mums, kā brīvprātīgie dežurē, aizsargā mūs." 

Krievijas kara propaganda izvērš dezinformāciju, lai radītu apjukumu

Viktorija pauž neizpratni par dzirdēto: "Krievija domā, ka ukraiņi paši sev uzbrukuši. Nezinu, no kurienes šī informācija - mēs mierīgi dzīvojām, bet pirms trīs dienām mēs pamodāmies no sprādzieniem kaut kur tālumā. Sākumā nesapratām - kas, ko, kāpēc, bet ir skaidrs, ka tas ir karš par teritoriju. 

Mēs redzam vārdu "Krievija" uz kareivju formastērpiem, "Z" burtu uz tankiem, mēs redzam, ka tie ir Krievijas cilvēki. Mēs saprotam, ka tie nav Ukrainas cilvēki. Tāpēc mēs vēlamies, lai tiek izplatīta informācija, lai krievi nedomā, ka ukraiņi uzbrukuši savējiem. Tiek nogalināti civiliedzīvotāji". 

Vēl piecas stundas pirms mūsu sarunas Viktorija Kahovkas veikalā varējusi norēķināties ar karti. Vēl pirms trīs dienām draugi, tostarp no Latvijas, viņai varējuši pārskaitīt naudu. Kā būs tālāk - Viktorija neņemas prognozēt. 

"Strādā mūsu brīvprātīgie - nododam asinis, ārstējam ukraiņu kareivjus. Arī krievu kareivjus ārstē mūsu ārsti. Tie nav izdomājumi."

Viktorija teic, ka arī naudas cilvēkiem ir maz. "Mūsu cilvēkiem algas nav izmaksātas. Ziniet, Ukrainā lielākoties cilvēki dzīvo no algas līdz algai. Mums nav iekrājumu. Naudas cilvēkiem ir maz. Ko cilvēki pirks, kā tālāk dzīvos - nav skaidrs."

Apmēram 5-10 kilometru attālumā no Viktorijas dzīvesvietas vairs nedarbojas internets, ir grūtības sazvanīt tuviniekus.

"Krievu tanki ir no divām pusēm, sakari tiešām ir briesmīgi, jūs dzirdat, kādi tie ir. Kamēr mums sakari būs, būsim ar jums uz sakariem..."