"Aha, spridzina atkal, vienu sekundi, lūdzu!" Saruna ar Ukrainas latvieti

Toties ukraiņi Robertu patīkami pārsteiguši ar savu patriotiskumu: "Viņi nav nobijušies, nejūtu kapitulācijas noskaņu, lai gan situācija ir riebīga un, atklāti sakot, neprognozējama. Tas, kas šobrīd notiek, to neviens nevarēja gaidīt. Ne es, ne kāds cits.

Manuprāt, ne tie paši ukraiņi, ne krievi negaidīja, ka [šodien] notiks pilna mēroga uzbrukums un cīņas notiks tepat Kijevas pievārtē."

Robertam ir ļoti siltas jūtas pret Ukrainu. Latvietis uzsver, ka viņš jūtas pateicīgs Ukrainai, kurā viņš ir izveidojis veiksmīgu biznesu. "Tas viss, neskatoties ne uz manu tautību, ne uz to, no kurienes es esmu. Ļoti jaukas sajūtas - ļoti daudz labu draugu, jauku paziņu.

Ukrainā ir ļoti enerģiska tauta, kas mani pārsteidza, salīdzinot ar to, ko es piedzīvoju Latvijā, kur valda tāds naidīgums un izdegšana, šeit tas vēl nav."

"Ukrainas nācija vēl ir salīdzinoši jauna. Mēs [latvieši] kaut kā esam nolaiduši degunus, pieraduši paļauties uz citiem un meklēt utis svešos kažokos. Šeit, ja kaut kas nepatīk un ja nevar atklāti pateikt, tad var iedot oponentam pa kaklu un arī nekas traks nenotiks. Konflikti risinās ļoti ātri un atklāti - varbūt demokrātijai tādai arī ir jābūt? Ja nepatīk kaut kas, iedod pa cepuri un ievēli nākamo," prāto Roberts.

"Runājot par ukraiņu degsmi...

Aha, spridzina, vienu sekundi, lūdzu. Jā, sprādzieni kaut kur.

Es ienācu Ukrainā ar mazu projektiņu, un tas izauga par lielāko skolu Ukrainā, iespējams, pat Eiropā, un tas viss dažu gadu laikā..." 

(Apklust.)

Žurnāliste: Robert, viss kārtībā?

"Jā, viss labi. Es dzīvoju netālu no lidostas, un tur, iespējams, kaut kur lidostas rajonā spridzina. Pagājušo nakti tai rajonā bija uzlidojums un, iespējams, tagad atkārtojas. Izskatās, ka miera šonakt nebūs."

Roberts pēc dzirdētā aiz loga aizdomājas un pastāsta, ka viņam pagājušo nedēļu vajadzējis atgriezties Rīgā, taču viņš esot saķēris kovidu, tāpēc pārcēlis braukšanu. "Tagad es domāju, ka tā tam acīmredzot vajadzēja notikt, un šobrīd es vēl nebraukšu, jo uz ceļiem ir drausmīgi sastrēgumi un haoss. (..)

Nevaru teikt, ka es vispār nebraukšu, skatīšos pēc situācijas, bet šobrīd es uzskatu, ka braukt ir bīstamāk nekā palikt šeit, jo uz ceļiem notiek "dieva zīmes" un jebkurā mirklī var uzrauties kolonijai.

Galvenokārt, ja es tagad izbraukšu, kā es tikšu atpakaļ? Sanāks palaist pa pieskari visu, ko es esmu uzsācis, tāpēc šobrīd mēs ar ģimeni esam tādās pārdomās un drīzāk domājam pārlaist šo visu ārpus pilsētas, izbraukt mazliet tālāk. Bet skatīsimies pēc situācijas, šobrīd es esmu pašā Kijevā."

24. februāra rīts, pulksten 5

"Šorīt es biju mājās, bija aptuveni 5 no rīta, kad mani pamodināja kolēģu zvani ar brīdinājumu un jautājumu: "Ko jūs darāt? Vai jūs zināt, kas šobrīd notiek?" Noklausījos Kremļa saimnieka runu, un no tā brīža vairs gulēt nesanāca, sekojām līdzi notikumiem un ziņām, iepirkām pārtiku, cik vien tas bija iespējams, un sagatavojām koferus," par 24. februāra rītu, kad Ukraina pamodās no sprādzieniem, nevis saviem modinātājiem, izsakās Roberts.

Kijevas ielās valdījis "šausmīgs apjukums", stāsta latvietis. "Vieni, it sevišķi tie, kuriem ir bērni, ar koferiem skrien uz mašīnām, drāžas kaut kur. Citi nekur nesteidzas, citi brauc uz darbu.

Skatījos, kas notiek uz ielām savā rajonā, kur ir biroju ēkas, - cilvēki mierīgi brauca uz darbu un strādāja.

Sētnieks ap māju slaucīja ietves. Es viņam piegāju klāt un pateicu, ka šis ir labākais, ko es šodien esmu redzējis. Viņš man atbildēja: "Kāda starpība? Tādi laiki. Man ir tādi pienākumi, neies jau netīrīt."

Un tas mani ļoti pārsteidza. Vārdu sakot - kur kurais," ar iespaidiem par kara stāvokli Ukrainas galvaspilsētā dalās Roberts. "Iespaidu ir ļoti daudz, bet, lai cik tas būtu dīvaini, tie visi ir pozitīvi. Ne par pašu situāciju, bet par cilvēkiem."

Latvietis uzteic ukraiņu vienotību un apņēmīgumu: "Rajonos iedzīvotāji vācas kopā, mūsu rajonā arī, veido teritoriālās pašaizsardzības vienības, patrulēšot. Tagad komandantstunda sākās no desmitiem. Jau ir noformējušās grupas. Taisni brīnos, kā cilvēki var paši saorganizēties ekstremālās situācijās!"

Roberts pats vienībā neesot iesaistījies, sakot, ka viņam vairs neesot tas vecums, bet viņš ir citādi gatavs palīdzēt un palīdz: "Jāpaspēj aizskriet uz poliklīniku, asins donoru pašlaik ļoti trūkst. Zināmas summas pārskaitu armijas fondā. Tā sakot, pasīva palīdzība iespēju robežās. Un tā kā man ir izglītības iestāde, es mēģinu nodrošināt, lai arī šajos apstākļos tā strādātu un bērni mācītos. Šobrīd vienīgā iespēja skolēniem ir mācīties tālmācībā, jo klātienes mācības ir pārtrauktas." Roberts Ukrainā ir izveidojis privātu tālmācības izglītības iestādi, kurā mācoties 9000 skolēnu, protams, daļai no viņiem šobrīd esot svarīgākas lietas, ko darīt, teic latvietis.

"Aiz loga pērkons! (..) Jau iet vaļā." Roberts pašlaik atrodas savās mājās, sakot, ka "nav jau jēgas vēl nekur skriet".

"Ja būs trauksme par gaisa uzlidojumu, iešu ielīst kādā pagrabā. Cik skatos, pārsvarā... Protams, ne visi, bet māju logos gaisma deg. Cilvēki dzīvo. Kā saka, ukraini ar karu nepārsteigsi!

Pa tiem astoņiem gadiem kopš notiek karadarbība, tūkstošiem bojāgājušo - cilvēkiem tas vairs neliekas kaut kas prātam neaptverams. Bet, protams, ļoti nepatīkama un pretīga situācija. (..) Kad tu atrodies tajā visā iekšā, tu saproti, ka 21. gadsimtā tā tam nevajadzētu būt."

Robertu Latvijā "uzstājīgi" gaidot gan viņa māte, gan bērni, un "labi, ka bērni ir Latvijā nevis šeit, citādi būtu daudz sarežģītāk". "Zvana un prasa, kad es braukšu atpakaļ. Paga, paga, visi jau nevar atbraukt atpakaļ, kādam arī ir jāstrādā! Es tā mazliet liekuļoju, no otras puses - es nespēju izlemt, kā tad darīt labāk? Skaidrs ir tas, ka šobrīd es esmu šeit, skatos ārā pa logu un gaidu notikumus.

Rītdien beigsies komandantstunda un skatīsimies pēc situācijas - vai nu kaut kur muksim, vai paliksim tepat. Ko pirms laika lieki domāt?"

Latvietis dalās savās pārdomās par to, ko šobrīd piedzīvo: "Kāpēc pārējā pasaule domā, ka šis agresors apstāsies pie Ukrainas? Es uzskatu, ka tirāns ir izvēlējies savu izcilo lomu vēsturē un apstāties vairs nevar. Es domāju, ka šis ir sākums kaut kam lielākam, ja ne šogad, tad kaut kad, bet pasaules kārtība mazliet mainīsies vai nu uz vienu, vai otru pusi, jo šādas rīcības nav pieļaujamas Eiropā. Tā nav tam jābūt."

Roberts par turpmākajām dienām saka tā: "Ir jāturpina būt modriem, jāklausās valstu vadītāji, kādi lēmumi tiek pieņemti, protams, arī jāpabrīnās par inertumu, bet Ukraina ir liela un spēcīga valsts un viss būs kārtībā!"

Sarunas beigās Ukrainas latvietis sūta mīļus sveicienus Latvijai un apsola, ka vēl sazināsies.