"Es Esmu Mēs" ⟩ "Mamma necēlās, lai barotu bērnus, bet cūkām kartupeļi vienmēr bija." Bērnība alkoholiķu midzenī. Pieredzes stāsts

"Arī es esmu mēs. Mani abi vecāki periodiski dzēra. Bija brīdis, kad bija skaidrā, tad viss bija labi. Tētis mammu krāpa un, lai izbēgtu no skandāliem, pēc saviem piedzīvojumiem mājās nesa alkoholu un teica: "Tagad dzer, tev paliks vieglāk!" Un mammai tas derēja. Bet strīdi alkohola reibumā bija vēl trakāki, pat ar kautiņiem naktīs," atceras sieviete.

"Omīte mani pamācīja, lai es krītu ceļos pie tēta un lūdzos, lai nedzer.

Jau kā mazam bērnam 5 vai 6 gadu vecumā man tas nelikās pareizi, bet es baidījos no omītes, tāpēc arī gāju, kritu ceļos, raudāju... Bet tas nepalīdzēja. Mēs dzīvojām kopā ar omīti, un tad savstarpējos strīdos vecāki mums liedza iet pie omes uz viņas istabu."

"Kad vecākiem bija plosts un mamma necēlās slaukt gotiņu, es gāju no rītiem uz viņas istabu, modināju, lūdzos, kamēr viņa piecēlās, tad abi ar brāli viņu stutējām un vedām uz kūti.

Citreiz viņa nepiecēlās. Nakts kautiņos cēlu brāli, lai ietu pa vidu vecākiem viņus izšķirt. Kaut kā jau ļoti agri omīte man bija uzlikusi atbildību – pieskatīt vecākus. (..) Esmu arī gājusi pie kolhoza priekšnieka ar lūgumu piešķirt atvaļinājumu, lai attaisnotu dzeršanas prombūtni. Tētim bija draudēts, ka zaudēs darbu. Padomju laikā ļoti auklējās ar dzērājiem. Tāpat vecāki ik pa laikam zaudēja darbu dzeršanas dēļ. Māja smirdēja pēc vēmekļiem.

Uz paģirām vecāki man lika sagādāt dzērienus. Man arī pārdeva, laikam jau zināja, ka ne jau sev pērku."

Irēna atminas, ka bijuši ilgāki laikposmi, kad vecāki par savām atvasēm pilnībā aizmirsuši parūpēties, tad bērni sevi aprūpēja, kā vien paši to mācēja, aptuveni 6 līdz 8 gadu vecumā. "Tajās nedēļās, kad viņi dzēra, bija labi, ka mums ir cūkas, jo cūku kartupeļus vienmēr tētis izvārīja.

Mamma necēlās, lai bērnus barotu, bet cūkām kartupeļi vienmēr bija. Tie mazie, ar miziņu vārītie bija ļoti garšīgi."

Kad Irēnas vecmamma nomira, tad bērniem sākās jauns dzīves posms. "Kad omīte nomira, mamma ar tēti tik ļoti piedzērās, ka bērēs knapi varēja nostāvēt kājās. Pēc bērēm pienāca kolhoza pārstāve un man teica, ka manai mammai ir problēmas ar dzeršanu, ka viņa jāved ārstēties, un jautāja - vai es gribu, lai viņu ārstē? Es, protams, gribēju. Mammu aizveda uz Jelgavu. Viņa atbraukusi man pārmeta, ka manis dēļ viņa par alkoholiķi ir pataisīta, jo viņai neesot problēmas ar alkoholu, tikai manis dēļ aizveduši ārstēties... Vecākus regulāri kaut kur sūtīja ārstēties, un tas uz laiku palīdzēja. Mēs ar brāli mācījāmies internātskolā, un arī tas bija labi, jo pa nedēļas vidu bijām prom."

Kad Irēnas brālis sāka mācīties tehnikumā, arī viņš esot sācis lietot alkoholu. "Arī mans ceļš pamazām vien aizveda pa alkohola taciņu, lai gan biju zvērējusi, ka nekad nedzīvošu tā kā mani vecāki...

Diemžēl viss izvērtās tā, ka dzēru arvien biežāk, kamēr vienā tādā reizē mani izvaroja. Un, tā kā biju izlēmusi, ka mana dzīve nebūs tāda kā vecākiem, es tajā pašā vakarā pārgriezu sev vēnas, lai to visu izbeigtu," atceras sieviete. Par laimi, pašnāvības mēģinājums nebija veiksmīgs, un Irēnai, kā viņa pati norāda, tika "dota otra iespēja".

"Pēc mēneša sapratu, ka no tās nelaimīgās reizes esmu palikusi stāvoklī. Veicu abortu, mainīju dzīvesvietu, darbu, vidi," par pagrieziena punktu savā dzīvē atklāj Irēna. "Sāku normāli pelnīt, apkārtējā vide, cilvēku labā attieksme pret mani, tas viss palīdzēja veidot savu dzīvi tādu, kādu es to gribēju. Mani darba devēji apmaksāja man mācības augstskolā, mudināja mācīties. Pati gāju pie psihologiem, narkologiem un salāpīju sevi kopā par savu naudu. Paralēli meklēju un atradu dažādus veidus, kā palīdzēt mammai, un, cik varēju, - palīdzēju brālim. Vecāki izšķīrās, un tētis pats tika galā - atmeta smēķēšanu, tad dzeršanu. Arī brālis izgāja cauri savam purvam, kamēr tika ar to galā.

Palīdzība bērniem šajās situācijās ir tik ļoti svarīga un nepieciešama. Man tādas bērnībā nebija, toreiz visi rūpējās par dzērājiem, nevis jautāja, kas notiek ar viņu bērniem.

Man nebija kam uzticēties, kam pateikt, ka man sāp sirds, nemaz nerunājot par to, ka es varētu pati kaut ko gribēt savā dzīvē. (..) Visi svētki bija saistīti ar iemeslu iedzeršanai, citreiz, gatavojot kandžu, nemaz līdz svētkiem netika, jo jau brāga tika izdzerta. Man bija kauns aicināt draugus ciemos, jo tad viņi redzētu, kas notiek mājās.

Manis varēja nebūt. Un tomēr man tika iedota otra iespēja."

Pēc Irēnas pieredzes - "atslēga visam ir apkārtējo cilvēku labā, atbalstošā un palīdzošā attieksme". "Paldies par šo kampaņu, paldies par to, ka ir šādi "OPEN radošie centri". Tas dod cerību, ka bērniem ir iespēja saņemt atbalstu no sabiedrības, un sabiedrība var dot sapratni, atbalstu, siltumu un mīlestību. Tu un es esam mēs," tā Irēna.

No 15. februāra sešas nedēļas pēc kārtas biedrība "OPEN Radošais Centrs" sadarbībā ar saviem draugiem un partneriem portālā "Apollo" publicēs patiesus un nenotušētus jauniešu dzīvesstāstus, kurus uzklausījuši biedrības darbības laikā.

Kampaņas "Es Esmu Mēs" mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz dažādajiem, nereti skaudrajiem dzīvesstāstiem un aicināt sabiedrību aizdomāties, kāpēc jaunieši ielu dzīvi uzskata labāku par mājām un nereti iesaistās arī nelabvēlīgās kompānijās, nevis pavada laiku ar skolasbiedriem un kaimiņiem.

Svarīgi atcerēties, ka ikkatrs jaunietis ir daļa no mūsu sabiedrības. Jaunieši vienlaikus ir gan mūsu nākotne, gan arī pagātne, jo mēs visi tādi reiz esam bijuši vai vēl tikai būsim.

Kampaņas "Es Esmu Mēs" laikā biedrība "OPEN radošais centrs" aicina iesūtīt savus dzīves stāstus par to, kāpēc "Es Esmu Mēs". Saturiskākie stāsti tiks publicēti kampaņas oficiālajā mājas lapā un biedrības "OPEN radošais centrs" "Facebook" lapā.

Stāstus iesūtīt aicinām uz e-pasta adresi esesmumes@gmail.com un portāla "Apollo" redakcijai: