Latvija olimpiskajās spēlēs - ekskursijas, vilšanās un varoņi (vai tādi ir?) (2)

Vilšanās

Baiba Bendika

Šeit uzreiz ir atkāpe - runa ir par biatlonisti Baibu Bendiku, nevis distanču slēpotāju Baibu Bendiku. Diemžēl Latvijas sportistes pirmā disciplīna ir tieši biatlons, kas arī viņas startam piešķir vilšanās nokrāsu.

Runājot par slēpošanu, jāatzīst, ka Bendika tiešām palīdzēja Latvijas slēpošanas dāmu komandai stafetē. Savukārt Olimpiādes pēdējā dienā Bendika apslēpoja arī šīs disciplīnas vadošo sportisti Latvijā Patrīciju Eiduku.

Biatlonā gan stāsts ir daudz drūmāks. 50. vieta 7,5 kilometru sprintā, bet iedzīšanā divas vietas izdevās atvinnēt. Situāciju nedaudz neveiklu padara fakts, ka Bendika neilgi pirms olimpiskajām spēlēm sociālajos tīklos sacēla nelielu vētru ar pārmetumiem par neiekļūšanu slēpošanas komandā.

"Lai vai kā, bet šoreiz tika dota priekšroka aizvest jaunās sportistes ekskursijā (kuras tiešajā cīņā nevar vinnēt Anniju..) un mana cīnīšanās par augstu vietu 30 km masu startā šoreiz Latvijas slēpošanas federācijai nešķita interesanta," tā pirms Olimpiādes savā "Facebook" kontā rakstīja Bendika.

Latviešu biatloniste galu galā tika pie iespējas startēt arī slēpošanā, kur viņa, kā jau minēts, absolūti nekrita ārā no bildes. Ja nebūtu slēpošanas un Bendikas startu Pekinā mēs vērtētu tikai pēc sasniegtā biatlonā, tad sportistes izteikumiem par jauno slēpotāju došanos ekskursijā būtu ļoti ironiska nokrāsa...

Renes sports 

Jau pie otrā ieraksta nākas pārkāpt paša uzstādītos noteikumus un runāt par renes sportu kopumā, nevis tikai latviešu sniegumu. Jā, rezultāti nebija tādi, kādus cerējām ieraudzīt, bet viena godalga, visticamāk, aizgāja secen ļoti nelaimīgas sagadīšanās dēļ (brāļu Šicu sabojātās kamanas). Kā jau teikts ievadā - viena medaļa ir daudz vai maz, tas atkarīgs no katra interpretācijas.

Kas sagādāja vilšanos šajās olimpiskajās spēlēs, bija renes sports kopumā. Deviņas no desmit zelta medaļām izcīnīja vācieši. Jā, protams, nevar noliegt, ka vācu sportisti ir sava amata visaugstākā līmeņa meistari. Bet neizliksimies, ka renes sports nav kļuvis par izteikti tehnisku sporta veidu, kurā cilvēciskais faktors nosaka arvien mazāk. Atliek vien piekrist bobsleja izlases trenerim Sandim Prūsim.

"Tas jau šobrīd paliek smieklīgi, ka divniekos ar 22. startu vari izcīnīt trešo vietu. Tas vairs nav bobslejs. Visu cieņu sportistiem un treneriem. Tur uzvar inženierija, nevis sportisti," kritiski sarunā ar Latvijas Televīziju izteicās Prūsis.

Pieredzes bagātais speciālists runāja par Kristofera Hafera starta laikiem divnieku sacensībās. Neskatoties uz to, ka Hafera divnieks nevienā no četriem braucieniem neuzrādīja pat vienu no 15 labākajiem startiem, bronzas godalga tik un tā.

Vai arī skeletons - dubultuzvara vāciešiem, bet lielāka sāpe šoreiz par trešajā vietā finišējušo ķīnieti Jaņu Veņganu. Ķīnas sportists šajā skeletona sezonā startēja septiņos no astoņiem posmiem, kopvērtējumā ieņemot 18. vietu.

Bet laba tehnika un "dzīvošana" savā trasē ļāva apsteigt tādas skeletona leģendas kā Martinu Dukuru un Aleksandru Tretjakovu. Tādos brīžos ticība sportiskajam aspektam vienkārši pazūd un paliek tikai vilšanās.

Varoņi

Kamaniņu sporta komanda

Šeit, protams, ir vieta diskusijai. No vienas puses var teikt, ka kamaniņu sportisti komandu stafetē atnesa Latvijai vienīgo godalgu. No otras puses - vai tad šī medaļa nebija viena no "drošajām"?

Redzot, cik dominējoši bija vācieši, cik labi kamanas slīdēja austriešiem, kā arī itāļu ātrumu individuālajās sacensībās, nedaudz bažas par mūsu komandas iespējām tikt pie medaļas radās.

Tomēr, neskatoties uz Elīzas Tīrumas ne pārāk veiksmīgo braucienu, bronzas medaļas svaru uz saviem pleciem iznesa Kristers Aparjods, aizvadot savu labāko braucienu olimpiskajās spēlēs, kā arī jaunais divnieks Roberts Plūme un Mārtiņš Bots.

Paliekot pie kamaniņām - tikai un vienīgi uzslavas ir pelnījis 19 gadus vecais Gints Bērziņš, kurš, varētu teikt, vienīgais no visiem Latvijas kamaniņu braucieniem aizvadīja četrus stabilus braucienus, ierindojoties 7. vietā.

Lauris Dārziņš un Renārs Krastenbergs

Olimpiādē, kurā tiek izcīnītas mazāk medaļu nekā cerēts, grūti atrast daudz varoņu. Arī hokeja izlase rādīja kopumā bezzobainu sniegumu, it sevišķi pret komandām, kuras teorētiski bija mūsu kalibra. Tai pašā laikā - kuras komandas spēlēja mūsu grupā? Čempioni (somi), bronzas medaļnieki (slovāki) un ceturtās vietas ieguvēji (zviedri).

Tomēr visvairāk, protams, sāp zaudējums izšķirošajā spēlē pret Dānijas valstsvienību.

Neskatoties uz kopumā vājo Latvijas izlases sniegumu, gribētos izcelt divus vīrus - kapteini Lauri Dārziņu un vienu no Latvijas nākotnes hokeja  potenciālajiem līderiem Renāru Krastenbergu.

Sāksim tieši ar Krastenbergu. Teorētiski Renārs vēl ir uzskatāms par Latvijas hokeja nākotni, bet realitātē viņš ar pieciem punktiem bija rezultatīvākais Latvijas hokejists jau šajā turnīrā. Un šis ir jau otrais jaunā hokejista veiksmīgais turnīrs mazāk nekā gada nogrieznī.

Mačos, kuros Latvijai bija vajadzīgi tās ilggadējie līderi, atkal uzmirdzēja tieši 23 gadus vecais hokejists.

Par Lauri Dārziņu droši vien nav daudz ko piebilst. Nepilnās trīs spēlēs valstsvienības veterāns atzīmējās ar četriem punktiem un bija viens no nedaudzajiem spēlētājiem, kuram tiešām acīmredzami rūpēja uzvara. 

Pēc Laura aiziešanas no izlases netrūka interneta lietotāju, kuri izteicās ar vārdiem no sērijas "sen jau bija laiks" vai arī "ko viņš tur vispār vēl darīja?". Atgādiniet, lūdzu, kurš izšķirošajā spēlē iemeta vienīgos Latvijas izlases golus...

Ne kuru katru hokejistu Starptautiskā Ledus hokeja federācija (IIHF) godina ar šādu video:

Tāpēc kritikas vietā pateiksim visi vēlreiz Laurim lielu paldies par ieguldījumu ne tikai šajā Olimpiādē, bet arī par to, ko viņš iespējis visas savas valstsvienības karjeras laikā.

Noslēdzot par labo, vēl, protams, gribētos uzteikt arī slēpotājus Patrīciju Eiduku un Raimo Vīgantu, kuri uzrādīja jaunus Latvijas slēpošanas rekordus olimpiskajās spēlēs. Tomēr vietas trešajā desmitā, lai arī augstvērtīgs rezultāts Latvijas slēpošanas "platuma grādiem", nav gluži paša augstākā kaluma sasniegumi.

Ekskursijas

Argumentus iekļaušanai šajā kategorijā var atrast daudziem Latvijas delegācijas sportistiem. Piemēram, Bendikas pieminētās jaunās slēpotājas spīdošus rezultātus neuzrādīja. Tāpat krietnu devu pārmetumu par 18. vietu var veltīt kamaniņu braucējam Artūram Dārzniekam, kuram pārliecinoši "pogas" izgrieza jaunais Gints Bērziņš. Situāciju neuzlaboja arī sūdzēšanās par žurnālistu kameras "uzbrukumu" pirms brauciena.

Arī Endijas Tēraudas 20. vieta tālu no apmierinoša rezultāta, ja gribam sevi saukt par skeletona lielvalsti.

Savu daļu kritikas, iespējams, kāds veltīs Emīlam Cipulim, tomēr jāatzīst, ka viņš trasē kļūdījās maz, bet, ja tehnika neslīd, tad nav pamata cerēt uz augstvērtīgiem rezultātiem olimpiskajā debijā.

Tomēr visizteiktāk (tikai un vienīgi) apostīt olimpisko gaisu uz Pekinu bija aizsūtīts Latvijas jaunais ziemeļu divcīņnieks Markuss Vinogradovs.

Diemžēl 19 gadus vecais sportists olimpiskajās spēlēs ierindojās pēdējā vietā.

Protams, vērtīga pieredze jaunajam atlētam, tomēr šeit jāpadomā par to, vai Latvijai savs deguns tiešām ir jābāž teju visos sporta veidos...