"Es Esmu Mēs" ⟩ "Pa dienu man bija normāls tētis, bet naktīs..." Bērnības trauma, kas vienmēr guls uz pleciem. Ilonas pieredze

"Kad sāku iet skolā, sāku saprast ka man tas nepatīk, taču biju pieradusi, ka tas tā notiek. Pa dienu man bija normāls tētis, bet naktīs... Klausījos no savas istabas, kā cauri visam dzīvoklim iet smagi, lēni soļi. Es centos aizmigt tik cieši, lai nepamostos, taču viņš atnāca, paņēma mani, aiznesa uz savu istabu un lika sevi apmierināt, pēc tam izģērbties pilnīgi kailai un uzgulties virsū, viņš mani piespieda sev klāt un gulēja, es klusi lūdzos, lai mani atlaiž, raudāju, bet viņš nereaģēja," savās skaudrajās bērnības atmiņās dalās Ilona.

"Cilvēki, kas bija man tuvi un mīļi, mani neglāba. Tagad, kad esmu pieaugusi, man ir skaidrs, ka mans vectēvs un tēva brālis to zināja, jo nereti ienāca istabā no rīta, kad gulēju tur pilnīgi kaila...

Un viņi pat nepajautāja, kāpēc esmu kaila blakus savam tēvam?

Bija reize, kad viņš man lika skatīties pornogrāfisku žurnālu - izglītoja mani... Un lika darīt to, ko tur redzēju, orāli apmierināt! Neparakstījos uz to, tas viņu sadusmoja, tajā brīdī sapratu, ka man naktīs ir jātiek prom no turienes!" norāda Ilona.

Sieviete norāda, ka tēvs viņu nekad fiziski neietekmēja, bet gan apvārdoja, lai seksuāli izmantotu bērnu. "Pa dienu nosēdināja uz gultas un stāstīja: ja kādam pastāstīšu to visu, ko darām naktīs, viņš vairs nebūs man blakus, es viņu nevarēšu satikt... Pa dienu viņš taču bija mans mīļais tētis, ar kuru kopā man pat ir labas atmiņas."

Ilona stāsta, ka vienu reizi viņš no skapja izvilcis ieroci un ielicis meitenei rokās:

"Atceros, kā pēc tam rokas pieliku pie sejas un kā man acis dedzināja, ierocis bija smags. Bet tajā brīdī nesapratu, kāpēc viņš man to rāda, es nebaidījos...

Sāku baidīties tikai tad, kad jau pieaugu un uzzināju, ka viņš ir nosēdējis cietumā savus 10 gadus un dzīvo pavisam netālu. Neiedziļināšos tajā, kā viņš tika notiesāts, bet viss process bija tik ļoti mokošs man kā bērnam.

Pieaugot, protams, viss vienmēr vilcies līdzi, un joprojām ir cilvēki, pat ļoti tuvi, kas vaino mani par notikušo. Ir tādi, kas netic ne vārdam, uzskata, ka viņš ne par ko nosēdēja 10 gadus cietumā...

Esmu gājusi pie psihologa, esmu gājusi cauri daudz sāpīgiem momentiem, īpaši pēc tam, kad piedzima pirmais bērns... Nespējot nomazgāt bērnu bez asarām, nespējot uzticēties bērna tēvam, kad viņš paliek ar bērnu divatā. Tā vainas sajūta par to, ka pieļauju tādas domas par sava bērna tēvu... Tās histērijas naktīs, smaga depresija gadiem, nepareizas izvēles dzīvē, lai it kā sodītu sevi par kaut ko!

Tā vēlme nomirt...

Tie teksti, ko man nācies dzirdēt no citiem. Piemēram, "ja tavs bērns būs ar tādām nosliecēm (pedofiliju), tas būs no tava tēva", liekot man justies vainīgai, dzemdējot bērnu, liekot justies vainīgai par to, ka pati esmu dzimusi."

Ilona norāda, ka ir pagājuši aptuveni 16 gadi, līdz sievietei ir izdevies sakārtot savu mentālo veselību. Viņa saka, ka "beidzot ir laimīga, taču tas, kas notika, vienmēr ir manā galvā, tas nekur nepazūd".

"Vairs nekrītu histērijā, par to domājot vai runājot, bet reizēm ir vēlme paskatīties vēlreiz acīs tam cilvēkam, kurš pat pēc iznākšanas no cietuma uzdrošinājās meklēt mani un manu bērnu nosaukt par savu mazbērnu!

(..) Godīgi, ja šodien man būtu jāatbild uz jautājumu, vai esmu piedevusi savam tēvam, - jā! Esmu piedevusi, esmu sapratusi, ka viņš ir slims! Taču tas nemaina faktu, ka viņš ir mans pāridarītājs, viņš sabojāja visu manu bērnību, pusaudžu gadus un daudz ko citu...

Vienmēr būs sajūta, ka viņa dēļ daļiņa no manis nomira brīdī, kad viņš man pieskārās kā sievietei, nevis savai meitai!"

Ilona tic, ka viņa nav vienīgā ar šāda veida traumu, viņa cer, ka kādu dienu "tādiem cilvēkiem kā viņa būs lielāks atbalsts nekā tas ir pašlaik". 

"Šobrīd, ja es pati tik ļoti necīnītos par to, lai mana dzīve būtu kaut cik normāla, es ticu, ka būtu nonākusi pilnīgi uz cita ceļa savā dzīvē, bet zinu, ka ir cilvēki, kas pēc šādiem notikumiem paši nespēj tikt ar sevi galā!" tieša ir sieviete.

No 15. februāra sešas nedēļas pēc kārtas biedrība "OPEN Radošais Centrs" sadarbībā ar saviem draugiem un partneriem portālā "Apollo" publicēs patiesus un nenotušētus jauniešu dzīvesstāstus, kurus uzklausījuši biedrības darbības laikā.

Kampaņas "Es Esmu Mēs" mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz dažādajiem, nereti skaudrajiem dzīvesstāstiem un aicināt sabiedrību aizdomāties, kāpēc jaunieši ielu dzīvi uzskata labāku par mājām un nereti iesaistās arī nelabvēlīgās kompānijās, nevis pavada laiku ar skolasbiedriem un kaimiņiem.

Svarīgi atcerēties, ka ikkatrs jaunietis ir daļa no mūsu sabiedrības. Jaunieši vienlaikus ir gan mūsu nākotne, gan arī pagātne, jo mēs visi tādi reiz esam bijuši vai vēl tikai būsim.

Kampaņas "Es Esmu Mēs" laikā biedrība "OPEN Radošais Centrs" aicina iesūtīt savus dzīves stāstus par to, kāpēc "Es Esmu Mēs". Saturiskākie stāsti tiks publicēti kampaņas oficiālajā mājas lapā un biedrības "OPEN Radošais Centrs" Facebook lapā.

Stāstus iesūtīt aicinām uz e-pasta adresi: esesmumes@gmail.com un portāla "Apollo" redakcijai:

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā: