Elīna Maligina par dzīvi pēc vīra nāves: Es paliku dzīva, tātad esmu vainīga

"Tā bija ļoti piesātināta laulība. Lai gan mums bija ļoti daudz kopīga, kas neizslēdza daudz problēmu un radīja neskaitāmas nesaskaņas. Šis milzīgais emociju vilnis man bija jauna, aizraujoša un brīnišķīga pieredze.

Jā, mēs dzīvojām kā uz vulkāna - nu un kas?

Žēl, ka par publiskas apspriešanas priekšmetu kļuva tas, kas patiesībā bija tikai mūsu privāta lieta. Tā bija dzīve, ko mēs izvēlējāmies paši, un tā mums patika. Katram savi šabloni, mēs vēlējāmies ideālo ģimeni pa savam," intervijā "Lilit" atklāj Maligina. 

Par zaudējuma sāpēm māksliniece atklāj, ka tad, kad bijis vissliktāk, viņa bijusi pavisam viena. 

"Man nepalīdzēja neviens. Pēkšņi es biju viena. Gadu pirms tam, kad no dzīves aizgāja Valērijs, nomira mans tēvs. Tā mani divi galvenie vīrieši aizgāja aizsaulē - tēvs un vīrs. Tēvs ilgi slimoja. Vīrs aizgāja pēkšņi. Esmu domājusi, kāpēc tā notika, vai esmu pie kaut kā vainīga, ko neesmu izdarījusi... Tas bija sāpīgi un smagi.

Man sākās depresija. Vairs nevarēju palīdzēt Valērijam, bet varēju nodarīt pāri sev, jo es paliku dzīva, tātad esmu vainīga.

Daudz dzēru. Ticiet man, alkohols nepalīdz. Uz mirkli kļūst gaišāks, bet pēc tam atkal melna izmisuma nakts, un tu tajā arvien dziļāk un dziļāk iegrimsti. Kļuvu ievainojama, vāja, jutu, cik netaisnīgs ir viss, kas notika. (..) Labas atmiņas ne no kā neglābj, no tām kļūst tikai sliktāk, sāpes un nekāda mierinājuma. Jo tas viss labais nekad vairs nekļūs par ikdienu. Tās mūžīgi paliks kā atmiņas," stāsta Elīna. 

Pilnu interviju lasi izdevuma "Lilit" jaunākajā numurā!

.