Motivācijas trūkums, vājš uzbrukums un neskaidra nākotne - atskats uz Latvijas hokeja izlases sniegumu Pekinā (14)

Protams, latviešu vairākums šajā turnīrā bija tabulas augšgalā. Realizēti tika četri no 11 vairākumiem. Savukārt vienādos sastāvos precīzas bija tikai trīs ripas... Vairākumus lielākoties komandas nopelna brīžos, kad tiek apdraudēti pretinieku vārti. Protams, var cerēt, ka pretinieki neveikli nomainās, bet šis tomēr nav KHL, skaitliskā sastāva pārkāpumi tiek skatīti ļoti cieši un skrupulozi.

Lai tiktu pie vairākumiem, kurus latvieši realizēja ar labu procentu, vispirms ir jāspēj organizēti un kvalitatīvi uzbrukt. Un tas mūsu izlasei šoreiz kliboja. Diemžēl arī šajā turnīrā, līdzīgi kā Rīgā notikušajā pasaules čempionātā, pierādījās, ka Latvijas izlasei rodas lielas problēmas, kad jāspēlē vai arī jāmēģina spēlēt no pirmā numura lomas.

Ar nepilnām divām ripām spēlē sapnim par ceturtdaļfinālu īsti seguma nav...

"Izskatās, ka mēs negribējām uzvarēt"

Šie bija vārdi, ar kuriem pēcspēles hokeja studiju sāka ilggadējais Latvijas valstsvienības aizsargs Oļegs Sorokins. Grūti nepiekrist. Sorokins runāja konkrēti par trešo periodu spēlē pret Dāniju. Gribētos iet tomēr soli tālāk...

Spēles pret Zviedriju un Somiju bija tādas, kādas tās bija. Pozitīvi nogriežņi, it sevišķi trešais periods mačā pret zviedriem, mijās ar bezcerīgiem mirkļiem. Bet paskatīsimies tagad spogulī - tās nebija mūsu spēles. Somi ar šādu sastāvu varētu uzvarēt arī pasaules čempionātu, kurā drīkst piedalīties NHL vīri. Lai gan zviedru pulsu par vairākiem sitieniem minūtē spēles otrajā daļā noteikti paātrinājām, arī viņu sastāvs objektīvi bija labāks nekā mums.

Un tad sekoja spēle pret Slovākiju. Gribētos pateikt kādu labu vārdu, bet nav jau ko. No pirmās līdz pēdējai minūtei slovāki mūsu izlasi nospieda. Bez variantiem. Un tā bija spēle pret sava līmeņa "ņemamiem" pretiniekiem. Bet atliek piekrist Ralfam Freibergam, kurš pēc otrā perioda bija pavisam atklāts: "Pagaidām bēdīgi. Viņi visur mums ir priekšā! Divus soļus, ne tikai vienu. Šādi, ja spēle turpināsies, nebūs labi."

Nebija arī!

Un tad pienāca spēle pret Dāniju. Pirms turpinām, ir jāsaprot, ka uz dāņiem hokeja kontekstā vairs nevaram skatīties no augšas. Dānija šobrīd var lepoties ar vairāk NHL hokejistiem. Protams, šie spēlētāji nebija pieejami un Dānijas rindās spēlēja tikai viens KHL spēlētājs Niklass Jensens. Tiesa, šim uzbrucējam padevusies ļoti laba sezona 34 punkti 37 spēlēs Helsinku "Jokerit" komandā. Neviens no latvju KHL bāliņiem nebija pat tuvu šādai statistikai...

Atgriežoties pie spēles, ierindā atpakaļ bija arī komandas kapteinis Lauris Dārziņš, kura pēcspēles paziņojums par karjeras beigām bija gaidāms. Spēles sākums cerīgs, mūsu puiši kā līdzīgs ar līdzīgu cīnījās pret komandu, kura ir... līdzīga spēka. Laura divas ripas iededzināja cerības liesmu, kuru ātri apslāpēja nevarība trešajā periodā. Vēlreiz jāpiekrīt Sorokinam - neizskatījās, ka mūsu puiši vēlējās uzvarēt.

Protams, šāds izteikums nav attiecināms uz visiem, citi centās, citi, iespējams, vienkārši nebija fiziski spējīgi demonstrēt labāko sniegumu, bet šobrīd mēs runājam par komandu kopumā, nevis par kādu atsevišķi. Pagaidām...

Fani pēc spēles metās "giljotinēt" izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu. Galu galā spēlētāju motivēšana parasti ir tieši šā komandas pārstāvja amata aprakstā. Bet tad šeit jāuzdod jautājums - vai olimpiskajās spēlēs tiešām ir vajadzīga papildu motivācija? Jautājums, protams, retorisks. Vismaz tā vajadzētu būt.

Paldies kapteiņiem!

Pēc spēles ardievas valstsvienībai teica divi hokejisti, kuri gadu garumā uz Latvijas izlases krekla krūtīm nēsājuši "C" burtiņu, - Lauris Dārziņš un Kaspars Daugaviņš. Protams, kapteinis šoreiz bija Lauris. Bet, pasakot vārdu "kapteinis", pavisam noteikti viens no pirmajiem vīriem, kurš nāks prātā, būs hokejists ar 18. numuru. Arī par Daugaviņa neatalgošanu pat ar "A" burtu Vītoliņš izpelnījās hokeja fanu nežēlastību.

Bet realitāte bija tāda, ka, un pats Kaspars to arī atzīst, motivācijas trūkums ir redzams. Tas bija manāms jau Rīgā notikušajā hokeja pasaules čempionātā. Tāpēc jāteic, ka Kaspars, visticamāk, pieņēma pareizo lēmumu. 

Ja runājam par motivācijas trūkumu, varbūt arī Mikam Indrašim vajadzētu iet Dārziņa un Daugaviņa pēdās...

Viens no labākajiem un meistarīgākajiem spēlētājiem laukumā teju nebija redzams. Un šoreiz pat Indrašim nebija jāpārcieš zobu sāpes, kuras viņam sagādā spēlēšana centrā. Ne jau velti Vītoliņš viņu nosēdināja pirmajā mačā pret zviedriem. Treneris šādu lēmumu toreiz pamatoja ar to, ka treniņā vēlējies redzēt kaujinieciskāku noskaņojumu...

Ja kaujiniecisku noskaņojumu no Indraša nevar izspiest pat olimpiskajās spēlēs, tad kad vēl? 

Tāpat ir jābūt gataviem, ka drīzumā paldies būs jāsaka veselai virknei spēlētāju - Mārtiņam Karsumam šogad aprit 36 gadi, Gintam Meijam 35, Oskaram Cibuļskim 34, Andrim Džeriņam turnīra gaitā apritēja 34 Kristapam Sotniekam jau ir 35. 

Tā ir Latvijas izlases paaudze. Vai ir, kas nāk vietā? Renārs Krastenbergs sevi gada laikā izlases rindās ir apliecinājis ļoti spilgti. Līderu lomas jau tagad uzņemas Rodrigo Ābols un Ronalds Ķēniņš. Tāpat vēl ilgu laiku treneru rīcībā būs arī tādi hokejisti kā Rihards Bukarts (kādu brīdi vēl būs arī Roberts) un Nikolajs Jeļisejevs, kurš aizvadītajā kalendārajā gadā ir otrs lielākais Latvijas hokeja atklājums pēc pieminētā Krastenberga.

Apzināti pie nākotnes vilcējspēkiem netika minēti Ziemeļamerikā spēlējošie hokejisti, jo ar viņiem katru pavasari rēķināties nevarēs. Galvenokārt NHL un AHL izslēgšanas spēļu dēļ.

Kopumā jāteic, ka līdz ar Daugaviņa un Dārziņa aiziešanu Latvijas izlase tuvojas jauna ceļa sākumam. Kāds tas būs? Pārlieku lielam optimismam pamata nav.

Ja skatāmies uz aizvadīto olimpisko spēļu turnīru - zaudējumi pret divām "ņemamām" komandām un, ja tiešām novelkam rozā brilles, likumsakarīgs rezultāts turnīra tabulā (11. vieta).