LU zinātnieki pētījumā novērtē mēra pandēmijas izraisīto mirstību Eiropā, izmantojot vēsturiskos ziedputekšņu datus (1)

Pētījumā tika izmantoti ziedputekšņu dati, lai novērtētu melnās nāves, kas dēvēta arī par melno mēri, Buboņu epidēmiju, izraisīto mirstību Eiropā. Rezultāti liecina, ka melnās nāves ietekme dažādos reģionos ievērojami atšķīrās, un pierāda starpdisciplināras pieejas nozīmi, lai izprastu pagātnes un mūsdienu pandēmijas.

LU skaidro, ka melnā nāve, kas no 1347. līdz 1352.gadam skāra Eiropu, Rietumāziju un Ziemeļāfriku, ir bēdīgi slavenākā pandēmija vēsturē.

Vēsturnieki lēš, ka līdz pat 50% Eiropas iedzīvotāju gājuši bojā pandēmijas laikā, un uzskata, ka melnā nāve izmainīja reliģiskās un politiskās struktūras un veicināja kultūras un ekonomikas pārmaiņas, piemēram, renesansi.

Lai gan seno DNS pētījumos ir konstatēts, ka melnās nāves izraisītājs bijusi baktērija "Yersinia pestis", dati par mēra demogrāfisko ietekmi joprojām ir nepilnīgi un maz zināmi, norāda LU.

Starptautisko pētnieku komandu, kuras sastāvā strādāja arī zinātnieki Stivriņš un Jasiūnas, vadīja Maksa Planka Cilvēces vēstures zinātnes institūta paleozinātņu un vēstures grupa, kas analizēja ziedputekšņu paraugus no 261 vietām Eiropā, lai noteiktu, kā mainījās Eiropas ainava un lauksaimnieciskā darbība laikā no 1250. līdz 1450. gadam - aptuveni 100 gadus pirms un pēc pandēmijas.

Rezultāti apstiprināja postu, ko piedzīvoja daži Eiropas reģioni, bet arī liecināja, ka melnā nāve neietekmēja visus reģionus vienādi.

LU skaidroja, ka palinoloģija jeb mūsdienu un fosilo augu sporu un ziedputekšņu izpēte ir spēcīgs instruments, lai atklātu melnās nāves demogrāfisko ietekmi. Pirmsindustriālajā laikmetā cilvēka radītā slodze uz ainavu, piemēram, lauksaimnieciskā darbība vai vietējo koku izciršana celtniecībai, bija lielā mērā atkarīga no lauku strādnieku pieejamības.

Attiecīgi, izmantojot jaunu pieeju, ko dēvē par lielo datu paleoekoloģiju, pētnieki analizēja 1634 ziedputekšņu paraugus no visas Eiropas, ar mērķi noskaidrot, kādi augi un kādā apjomā auga no 1250. gada līdz 1450. gadam.

Minētā pieeja sniedz atbildi par ainavas izmaiņām, kas savukārt ļauj noteikt, vai lauksaimnieciskā darbība katrā no izpētes reģioniem turpinājās vai tieši pretēji - apstājās un cilvēka ietekmei samazinoties teritorijas aizauga.

Iegūtie rezultāti ļauj identificēt reģionus, kur melnās nāves izraisītā mirstība bija augsta un kur šī ietekme bija minimāla. Piemēram, straujš lauksaimniecības samazinājums Skandināvijā, Francijā, dienvidrietumu Vācijā, Grieķijā un Itālijas centrālajā daļā apstiprina viduslaiku avotos aprakstītos augstos mirstības rādītājus.

Vienlaikus lielā daļā Centrāleiropas, Austrumeiropas un arī Rietumeiropas, tostarp Īrijā un Ibērijas pussalā, ir liecības par nepārtrauktu lauksaimniecisko darbību vai pat tās palielināšanos.