Smalkā robeža starp rūpēm un aizvainojumu - kā nepiedēvēt ēšanas traucējumus cilvēkam, kuram to nav? Ramonas Salmiņas pieredze (6)

Laika ziņu moderatore Ramona Salmiņa stāsta, ka replikas un kritiku par savu svaru un smalko ķermeņa uzbūvi viņa dzird diezgan bieži. Pirms sieviete sāka strādāt televīzijā, cilvēku loks, kas atļāvās teikt šādus komentārus bija mazāks.

"Es neesmu pret to, ka cilvēkam ir vārda brīvība. Cilvēks var izteikt savas domas un viedokli. Man patīk konstruktīva kritika, bet šeit mēs nerunājam par to. Šeit mēs runājam par to, ka kādam vienkārši šķiet, ka esmu pārāk tieva, pārāk kaulaina. Tur jau rodas kaut kas cits, un tā ir negācija."

Smejoties Salmiņa stāsta, ka, jo vairāk komentāru, ziņu un zvanu viņa par savu izskatu saņem, jo vairāk šķiet, ka viņa visu dara pareizi. Viņa nosaka, ka nejaukie komentāri vairs nespēj ietekmēt:

"Mani tas neietekmē. Un, ja kādam šķiet, ka es jūtos sliktāk, tāpēc ka viņš ir mani nosaucis par kaulainu muļķi, tad tas tiešām tā nav."

Lai gan reizēm saņemtās ziņas nav patīkami lasīt vai klātienē izteiktos vārdus dzirdēt, viņa ir iemācījusies uztvert komentārus ar veselīgu attieksmi. Šādās situācijās viņa nesāk konfliktu un nevirza sarunu nevēlamā virzienā. Moderatore atzīst: lai gan ir iemācījusies asi nereaģēt uz replikām par savu svaru, šādas situācijas nav pieņemamas:

"Ja man jautātu, vai man tas šķiet normāli, - nē, man tas nešķiet normāli."

Viņa atceras, ka laikā, kad tikai bija sākusi strādāt televīzijā un nolasījusi savas pirmās ziņas, par saņemtajiem komentāriem pārdzīvojusi, turklāt radusies vilšanās cilvēkos, kā arī neizpratne par to, kādēļ no cilvēkiem nāk tik liela negativitāte: "Es nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi. Kāpēc cilvēkam ir mani jāapvaino vai jāapsaukā?"

Ģenētiski sievietes ģimenes locekļi ir tievi, turklāt laika ziņu moderatore brīvajā laikā nodarbojas ar sportu.

Viņa uzskata: ja replikas par ķermeni teiktu korpulentam cilvēkam, tad tas būtu uzskatāms par aizvainojumu, taču pret tieviem cilvēkiem attieksme ir citādāka.

"Tad, kad cilvēki man to saka, viņi neaizdomājas par to, ka tas taču arī ir aizvainojums," saka Salmiņa.

Sievietei tikt pāri negācijām palīdzēja izpratne par cilvēka psiholoģiju un pārliecība par sevi. Viņa uzskata: tā kā katrs cilvēks ir citādāks, tad ir cilvēki, kuriem šādi komentāri nemitīgi rada nepatīkamas sajūtas vai sāpes. Kā problēmu viņa uzsver cilvēku nespēju pirms šādu komentāru izteikšanas aizdomāties par to, kā otrs jutīsies.

Viņa novēl: "Mazāk klausāmies citos, bet vairāk esam tādi, kādi gribam būt, un darām tieši to, ko gribam darīt, - nevis tāpēc, ka vajadzētu, vai tāpēc, ka kādam šķiet, ka tā būs labāk.

Mēs paši zinām, kas mums ir labāk."

Kā pamanīt anoreksiju?

Zābere skaidro, ka anoreksiju diagnosticē speciālists. Ikdienā tikai paši tuvākie cilvēki var novērot anoreksijas pazīmes, turklāt to ir iespējams izdarīt tikai pašā slimības sākumā – parādās straujš svara zudums, izmaiņas noskaņojumā, arvien vairāk tiek ierobežota ēšana, sievietēm pazūd mēnešreizes. Dažkārt svara zudums tiek slēpts, valkājot liela izmēra apģērbu, kā arī vasarā valkājot biezākas drēbes, jo kaulainiem cilvēkiem vairāk salst.

Vēlākā stadijā, kad anoreksija ir kļuvusi hroniska, slimību ir grūtāk pamanīt, jo vairs nav akūta svara zuduma. Slimība "paslēpjas ikdienā", jo cilvēks jau ir adaptējies tādam ķermeņa stāvoklim un pats organisms ir iemācījies funkcionēt, neskatoties uz samazināto uzturu. Vienīgi iespējams pamanīt saspringtāku uzvedību ēdot, taču to var arī noslēpt, ēdot tieši publikā. Aizejot mājās un paliekot vienatnē, anoreksijas slimnieki, iespējams, neēdīs vispār un pastiprināti sportos, stāsta ēšanas traucējumu speciāliste. 

Zābere stāsta, ka vārds "veselība" ir plašs jēdziens un tā ir katra paša cilvēka ziņā:

"Veselība ir tad, kad jūtamies labi un mierīgi ar sevi, kā arī mūs nemitīgi nenodarbina domas par ēdienu. Latvijā mūsu ģenētiskais kods nosaka, ka pēc dabas varam būt kalsnāki. Ļoti daudzi cilvēki jūtas veseli un labi tādā ķermenī."

Viņa atzīmē to, ka pēc cilvēka ķermeņa ārējā izskata ne vienmēr var noteikt, vai cilvēks slimo ar anoreksiju. Viens cilvēks slaidā ķermenī jutīsies laimīgs un vesels, tikmēr citam tas var sagādāt veselības problēmas.

Lai gan sabiedrībā izglītības līmenis par ēšanas traucējumiem ir diezgan ierobežots, taču Zābere uzsver pozitīvu tendenci - tas uzlabojas.

"Jo mēs vairāk par to runāsim, jo intelektuālāk mēs sapratīsim šo slimību," stāsta speciāliste.

Anoreksija nav tikai par to, ka cilvēks vēlas būt tievs, - "apakšā" tam slēpjas nopietns iemesls, kas atbild uz jautājumu, kādēļ cilvēks ir saslimis ar šo slimību. Daudziem cilvēkiem ierobežota ēšana ir kā sava veida mehānisms, kas palīdz kontrolēt nepatīkamas emocijas. Anoreksija ir viena no visgrūtāk ārstējamām psihiatriskajām slimībām, jo tā slimniekam pilda "vērtīgu" funkciju. Tas ir nāvējošs mehānisms, kā censties kontrolēt nepatīkamas emocijas.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!