Kā piemānīt apokalipsi: kauslis, kurš izdzīvoja vienā no nāvējošākajiem vulkāna izvirdumiem (2)

Karību reģionā esošā 1128 kvadrātkilometru lielā Martinikas sala ir Francijas aizjūras reģions. To sāka apdzīvot kopš 1502. gada, kad uz šīs zemes kāju spēra pats Kristofers Kolumbs, bet vēlāk to savā paspārnē pārņēma franču kolonisti. Uz salas esošā Sentpjēra ilgu laiku tika uzskatīta par kultūras galvaspilsētu, kā arī par tā laika "biznesa metropoli". Ļaudis tolaik šo pilsētu mēdza dēvēt pat par "Mazo Parīzi". Blakus apdzīvotajai pilsētai atradās 1387 metru augstais Pelē vulkāns. Līdz 1902. gada maijam dzīve pilsētā noritēja mierīgi...

Uz salas dzīvoja arī 27 gadus vecais Ludgers (īstajā vārdā Luijs Augusts), kurš Sentpjēras pilsētas aprindās jau bija kļuvis bēdīgi slavens ar savu uzvedību. Viņš bija iepriekš tiesāts noziedznieks, kuram patika iedzert alkoholu un izvicināt dūres.

Šā iemesla dēļ nebija pārsteigums, ka jebkurā brīdī viņš varētu atkal nonākt aiz restēm. Vienu dienu pirms liktenīgā vulkāna izvirduma Ludgers bija iesaistījies kārtējā kautiņā vietējā bārā, kā rezultātā tika arestēts.

Daži vēsturnieki apgalvo, ka kautiņš īstenībā beidzās ar slepkavību, līdz ar to nav skaidru pierādījumu, kāpēc Ludgers tika apcietināts. Citos vēstures avotos pat apgalvo, ka viņam tika piespriests nāvessods, kas būtu jāizpilda dienā, kad notika liktenīgais vulkāna izvirdums.

Lai arī kādas būtu versijas, ir skaidrs, ka  viņš nonāca aiz restēm kādā vieninieku izolatorā, vienvietīgā neapsargātā pazemes telpā ar akmens sienām, bez logiem un tikai ar šauru, režģotu spraugu ar skatu uz jūru, ko varētu uzskatīt par ventilāciju.

Šī ieslodzījuma būve izrādījās dzīvības vērta.

1902. gada 8. maijā, tieši pulksten 8 no rīta, notika Pelē vulkāna izvirdums. Tikai trīs minūtes vēlāk Sentpjēra burtiski gāja bojā, un 30 000 tās iedzīvotājiem  nosmokot un sadegot izvirduma rezultātā. Līdz tam brīdim neaktīvais salas vulkāns jau vairāk nekā divas nedēļas uzrādīja brīdinājuma pazīmes par iespējamo izvirdumu, bet, ņemot vērā, ka tolaik vulkanoloģija bija ļoti vāji attīstīta, iedzīvotāji nedomāja pamest salu un turpināja savas ikdienas gaitas.

Apkārtni 80 kilometru rādiusā pārklāja tumšu dūmu mākonis, kam sekoja ļoti karstas vulkāniskās gāzes un pelnu vilnis, kas iznīcināja visu, uz kā tas nokrita. Ar vairāk nekā 1000 grādu temperatūru tas acumirklī sadedzināja un nogalināja ikvienu, kas atradās to ceļā. Aptuveni 30 000 salas iedzīvotāju gāja bojā momentā, un vietējā apkārtne turpināja degt vēl vairākas dienas.

Tikmēr kauslis Ludgers, sēžot cietuma kamerā, kā vēlāk atklājās, atradās visdrošākajā vietā uz salas. Kameras novietojums un uzbūve bija nosacīti ideāli piemērota, lai pārciestu šo vietējā mēroga apokalipsi.

Pamatojoties uz noziedznieka stāstiem, viņš tajā rītā gaidījis brokastis. Pēkšņi viņš izdzirdējis vairākus ļoti skaļus sprādzienus. Ieraudzījis, ka caur spraugu iespīd spoža gaisma, bet jau vēlāk viņa cietuma kamerā sāka lidot iekšā nāvējoši karstie pelni. Viņš mēģināja sevi pasargāt, sačurājot savas drēbes un aizbāžot spraugas uz āru, lai karstums nenokļūtu kamerā.

Tā kā gaiss jau bija vairāk nekā tūkstoš grādu karsts, viņš tomēr guva smagus ķermeņa apdegumus, taču viņam izdevās izdzīvot. Četras dienas pēc notikušās "apokalipses" divi glābēji izdzirdēja viņa kliedzienus, kad viņš jau mocījās no sāpēm un bada.

Vēstures avotos minēts, ka izvirdumu izdevies pārdzīvot vēl diviem cilvēkiem. Kāda jauna meitene bezsamaņā tika atrasta jūrā. Bet kāds vecs kungs izdzīvojis tikai tāpēc, ka viņa māja atradās pašā salas tālākajā galā.

Ludgers bija dzimis laimes krekliņā. Šausminošā dabas katastrofa kļuva par šā cilvēka glābēju. Pēc šā notikuma viņu ne tikai apžēloja par noziegumiem, bet pat aicināja kļūt par vietējo slavenību. Viņš kļuva par kāda cirka grupas dalībnieku, ceļojot pa Ameriku un stāstot savu izglābšanas stāstu. Ludgeru tobrīd dēvēja par "brīnumaināko cilvēku pasaulē". Gadi gāja uz priekšu, un notikums pamazām zaudēja spozmi, līdz ar to arī Ludgers pamazām zaudēja savu slavenības statusu ar vienīgo stāstu, ko viņš stāstījis neskaitāmas reizes. Slavenais izdzīvotājs nomira dabīgā nāvē 1929. gadā.

Slavu ieguva arī viņa dzīvības vērtā cietuma kamera. Tā vēl mūsdienās ir saglabājusies un kļuvusi par populāru tūristu objektu. Savukārt Sentpjēras iedzīvotāju skaits ir kļuvis krietni mazāks, jo Pelē joprojām ir viens no aktīvākajiem vulkāniem Martinikas apkārtnē.

Traģiskā maija rīta atstātās drupas ir aizaugušas, dažas apbūvētas, taču tās ir spilgts atgādinājums par katastrofu, kas līdzīgi kā "Titāniks" simbolizē cilvēka ambīcijas, kuras piezemēja mātes dabas varenība.

Pēc statistikas datiem, Pelē vulkāna izvirdums bija trešais nāvējošākais cilvēces vēsturē. Vairāk bojāgājušo bijis tikai divos Indonēzijas vulkāna izvirdumos - 1883. gadā Krakatau prasīja vairāk nekā 36 000 cilvēku dzīvības, bet visu laiku nāvējošākais bijis Tamboras vulkāns, kas 1815. gadā nogalināja aptuveni 92 000 cilvēkus.