"Audzinātājas un aukles laikam tikai maskās ir redzējis". Kā pandēmija ietekmē pašus mazākos? (1)

"Audzinātājas un aukles laikam tikai maskās ir redzējis," stāsta Ieva.

Šobrīd divgadnieks jau ir pieradis pie cilvēkiem, kuri nēsā sejas aizsegus. Turklāt bērns, mājās spēlēdamies, jau pats sev to velk virsū.

Savukārt divu bērnu mamma Līga (vārds mainīts) izjūt, kā vecāku emocijas ietekmē arī bērnus. Viņas bērni jūtas saspringuši, turklāt viņi vecākiem runā pretī un vairs nevēlas neko darīt. Lai gan Līgas bērni šobrīd mācās skolā, taču pagājušogad viena viņas atvase vēl gāja bērnudārzā.

"Tā situācija bija stulba. Tu aizej pakaļ bērnam un netiec iekšā pie viņa skapīša. Protams, es uzreiz sāku lamāties un bērns saprot, ka tas jau nav riktīgi, ka nelaiž vecākus iekšā," emocijās dalās Līga.

Viņa atceras, kā bērnudārzā visi bērni fotografējās ar maskām, tāpat arī koncertos masku vilkšana bija obligāta:

"Šogad un arī pagājušogad bērni dziedāja koncertā. Uz to brīdi pat nav noņēmuši maskas. Es negribēju to koncertu klausīties. Man bija ļoti bēdīgi."

Viņa stāsta, ka bērnudārzā spriedze ir milzīga un audzinātāju uztraukums ietekmē bērnus. Paši bērni savā starpā arī runā par to, kurš no vienaudžiem atkal jau ir saslimis. Tāda situācija gadījās ar Līgas bērnu, nu jau skolas laikā, kad viņas dēls bija slimnieka kontaktpersona, taču pats nebija saslimis.

"Uzreiz visi muka prom no viņa un skolotāja stāstīja, ka tā situācija bija vienkārši traka. Visi rādīja ar pirkstiem: "Tagad tu esi tas inficētais! Tagad tev ir kovids! Un mēs laižamies prom." Neviens ar viņu nerunāja," atceras mamma.

Tāpat kā Ievas atvasi, arī Līgas bērnu ietekmēja masku valkāšana. Bērnam ap muti parādījās izsitumi. Šī iemesla dēļ zēns nedēļu palika mājās, lai tos varētu izārstēt. Regulāra slimošana radīja grūtības, jo bērnam, katru reizi atgriežoties, vajadzēja pielāgoties izmaiņām no jauna.

Nestabila vide un spriedze ģimenē

Pandēmijas laikā notika darba maiņa, cilvēki sāka strādāt no mājām vai vispār nevarēja darīt savu darbu, kā arī dažādie ierobežojumi ģimenēs izraisīja spriedzes un trauksmes pieaugumu. Tā rezultātā pieaug neapmierinātība, grūtsirdība, skumjas un vientulība, uz ko bērns arī reaģē, stāsta psihoterapeits Artūrs Miksons.

"Jautājums, vai viņš (bērns) reakcijā uz šo pats kļūs gražīgāks, agresīvāks, vai kāreiz kļūs trauksmaināks. Par ko tas izvērtīsies? Vai izvērtīsies uz to, ka mainīsies viņa uzvedība, teiksim, viņš kļūs tramīgāks, kas atkal ietekmēs vecākus un uz viņu trauksmes fona tas padarīs bērnu vēl trauksmaināku, vēl agresīvāku, vai viņš sāks to izpaust fiziski," skaidro psihoterapeits.

Spriedze ietekmē arī bērna nervu, endokrīno un imūno sistēmu. Zīdaiņiem var sākt sāpēt vēders, viņi var saslimt, piemēram, mazulim var pēkšņi parādīties iesnas. Ņemot vērā nestabilo vidi, arī bērnudārza vecuma bērniem var parādīties šī paša tipa fiziskās un psiholoģiskās problēmas. Ne tikai vecāki izjuta nestabilitāti, bet arī paši bērni – tad uz dārziņu drīkst iet, tad nevar. Jau pirms pandēmijas bērnudārzniekiem bija manāma lielāka tendence saslimt dažādu stresa izraisītu faktoru dēļ. Nonākusi bērnudārzā, atvase jūtas nobijusies, izteikti vēlas sev blakus vecākus. Tā kā šobrīd stresa faktoru ir vairāk, tad arī iespējas saslimt palielinās.

"Diezgan ātri jau bija novērots, ka bērni kļūst niķīgāki, gražīgāki, ar viņiem kaut ko sarunāt ir grūtāk vai vēlāk viņi jau kļūst nomāktāki," stāsta Miksons.

Socializēšanās trūkums

Lai gan varētu šķist, ka socializēšanās trūkums ir skolēnu problēma, taču tas var ietekmēt arī jaunāka vecuma bērnus. Aizliegums iet uz spēļlaukumiem, doties ciemos, dažādu interešu nodarbību pulciņu pārtraukšana ierobežo bērna komunikāciju ar citiem vienaudžiem.

"Vēlāk attīstīsies socializēšanās spējas. Tas nenozīmē, ka tās nevar attīstīt, var. Bērns būs "uzsūcis" no ģimenes socializēšanās manieri vai būs attīstījusies kaut kāda noteikta veida uzvedība," stāsta speciālists.

Bērna uzvedība un rīcības modeļi ir jāvēro. Iespējams, ka bērna uzvedība ir pamainījusies tik ļoti, ka vienā brīdī tas socializēšanās procesam sāk traucēt. Izmaiņas uzvedībā var izpausties kā agresija pret citiem bērnudārzniekiem, jo mājā piedzīvotais vecāku stress sāk psiholoģiski ietekmēt vai arī tieši otrādi – šie bērni var sākt no visiem norobežoties. Ja mājās neviens nepievērš uzmanību bērna problēmām, viņš, iespējams, nevienam par tām negribēs stāstīt. Šie bērni paši sev liedz attīstīt socializēšanos. Līdz ar to paredzamās sekas būs distancēšanās no citiem bērniem, biežāka konfliktu izraisīšana vai regulārāka slimošana.

"To varēja novērot jau pirms kovida – problēmas ģimenē, striktāka skolotāja, paša bērna temperaments. Tam "pa virsu" uzliekam kovidu, un vienādojums diemžēl kļūst daudz sarežģītāks," secina ārsts.

Medicīnisko masku un respiratoru lietošana Miksona ieskatā īpaši neietekmē bērna socializēšanās prasmes. Lai gan daļa sejas nav redzama, taču tāpat acis nav aizklātas, dzirdams balss tembrs un runas temps. Bērns reaģē arī uz šiem faktoriem. Grūtības vienīgi var rasties ļoti maziem zīdainīšiem, jo viņiem ir svarīgi redzēt visu seju, bet tā kā mājās, esot ar vecākiem, bērniem masku nav jāvelk, tad tā arī nav būtiska problēma.

Ir situācijas, kurās komunikācija masku dēļ ir apgrūtināta, piemēram, skolā, bērnudārzā, kafejnīcā. Šādos brīžos var būt nianses, kurās bērns kaut ko nenolasa, tādēļ ir svarīga arī cilvēka kopējā ekspresija. Kā Miksons stāsta, bērnam skaidrojot "pokera" balsī un sejas izteiksmē, bērns nejutīs atšķirību. Lietojot ķermeņa valodu, uzacis, tembru, bērns kaut ko iemācīsies un sapratīs. Tāpat arī būtisks aspekts ir, ka bērniem piemīt tendence tiešā veidā pateikt, ja kaut ko nav sapratuši vai dzirdējuši.

"Maskas ir apgrūtinājums, bet, vai tas lielā mērā ietekmēs bērna psihi, to varēs redzēt tikai pēc laika," secina Miksons.

Savukārt logopēde Ārija Baumane uzskata, ka maskas ievērojami traucē nodarbību laikā. Speciāliste atzīst, ka, velkot maskas, nevar redzēt bērna lūpas, mēles kustības, kas ļoti nepieciešams šajās nodarbībās. Attālināti caur datoru ir iespējams parādīt dažādus vingrinājumus, taču ne visi bērni otrpus ekrānam precīzi tos izpilda, kas ļoti apgrūtina logopēda darbu. Maskā arī ļoti mainās cilvēka balss, turklāt dažām ir slikta skaņas caurlaidība.

"Ja šādi ir jānovada vairākas nodarbības pēc kārtas, ļoti trūkst elpas," skaidro logopēde.

Lai gan varētu šķist, ka pandēmijas ietekmē pasliktinās mazu bērnu runas spējas, taču viņa skaidro, ka bērnu runai bija vērojama tendence pasliktināties jau pirms pandēmijas:

"Bērnu runas stāvoklis paliek aizvien bēdīgāks. Viņi vēlāk sāk runāt."

Šāda tendence ir vērojama pēdējos trīs gadus. To ietekmē dažādu viedierīču lietošana, jo telefonus ilgstoši lieto gan vecāki, gan bērni. Šādi apstākļi nerada nepieciešamību runāt. Turpretī pandēmijai šajā jomā pat varētu būt kāda pozitīva ietekme, jo mājsēdes apstākļi un attālinātais darbs rada labvēlīgus apstākļus saskarsmei un komunikācijai.

Kā tikt galā ar krīzi?

"Pandēmiju varētu pielīdzināt jebkurai citai traumatiska tipa krīzei," stāsta Miksons.

Lai bērns veiksmīgi attīstītos un iemācītos adaptēties, viņš saskarsies ar attīstības krīzi. Tas ir normāls attīstības posms, kas prasa pielāgoties un adaptēties, taču ir arī traumatiska krīze, kas ir neparedzama, negaidīta un pēkšņa. Iespējams, ka tajā neviens nezina, kā pareizi rīkoties, – ne bērns, ne viņa vecāki.

"Krīzes būtība ir nevis pašā notikumā, bet svarīgāk ir, kā pats bērns un viņa atbalsta sistēma - šajā gadījumā ģimene, varbūt arī dārziņš, skola - ir palīdzējuši viņiem šo krīzi pārvarēt," skaidro psihoterapeits.

Miksons analoģijai izmanto vilciņa piemēru. Vilciņam parauj trosi un tādējādi tas tiek iekustināts. Lai vilciņš stabili grieztos, ir jābūt stabilam pamatam. Tātad, ja virsma ir nelīdzena, tad vilciņš ātri vien nokritīs. Šādā veidā būtu jāskatās arī uz dažādām bērnu pieredzēm. Ārējais faktors atvasi var destabilizēt, tādēļ vecāku uzdevums ir pie šīm svārstībām izrādīt atbalstu un sniegt resursus (būt stabilai virsmai), lai palīdzētu bērnam tikt ar konkrēto pieredzi galā.

Ja šo krīzi paši vecāki kopā ar bērnu ir pārvarējuši veiksmīgi, meklējot risinājumus, emocionāli satuvinoties, iemācoties un atklājot jaunas lietas, kuras par sevi pirms tam nezināja, tad ģimene krīzi pārvarēs ļoti labi, stāsta Miksons. Pretēja scenārija gadījumā bērnā var nostabilizēties pārliecība, ka neviena situācija nav prognozējama vai ka savu izjūtu paušana ir bezjēdzīga. Psihoterapeits atzīmē, ka pandēmijas laikā ir radusies arī bīšanās no slimnīcām, ko radījušas reizes, kad kovida pacientu pieplūduma dēļ radās grūtības saņemt medicīnisko palīdzību. Tas var arī radīt pastiprinātas bailes no saslimšanas.

"It kā krīze būs pārvarēta, bet mehānismi, kurus viņi būs iemācījušies no šīs krīzes, potenciāli viņiem var traucēt [doties] uz priekšu nākotnē," skaidro eksperts.

Šādi bērni būs iemācījušies konkrētu adaptēšanās mehānismu tam, ko viņi pieredzēja, un nākotnē to turpinās izmantot. Iepriekšējā bērnu grupa, kura runā, saliedējas, meklē risinājumus – tātad progresīvi attīstītās, otrai grupai pastāv stagnācijas risks.

Bērnam nepiedēvēt savas emocijas

Taču ir svarīgi, lai vecāki paši automātiski nepiedēvē bērnam savas izjūtas, bet gan pašam bērnam palīdz mēģināt tās saprast. Ja bērns tiek sabaidīts, tad var rasties diezgan lielas problēmas. Kā piemēru Miksons min kādas kundzes un pirmsskolas vecuma mazbērna gājienu uz teātra izrādi. Izrādē bija aina, kur aktrisei vienā brīdī tiek atkailināta krūts. Vecmāmiņa par redzēto bija šokēta un dusmīga pameta izrādi, uzskatīdama, ka bērns no redzētā ir traumēts, taču tā patiesībā bija vecmāmiņas interpretācija par bērna izjūtām, nevis paša bērna izjūtas. Visticamāk, bērns uz redzēto būtu reaģējis mierīgi, bet tā vietā tagad ir lielāka neziņa, bailes, iespējams, kauns – un pat īsti nezinot par ko.

"Var būt situācija, ka mūsu reakcija uz to, ko viņš (bērns) ir pieredzējis, var pat radīt traumu, kur tās nemaz nav bijis. Vai trauma ir bijusi un mēs nevis palīdzam to pārstrādāt un mazināt, bet paspilgtinām to vēl vairāk," skaidro psihoterapeits.

Šo pašu piemēru var attiecināt uz dažādām ikdienas situācijām saistībā ar pandēmijas laiku: bērnudārza klātienes apmeklējuma atcelšana, skolotāju maiņa, siekalu testu nodošana. Ir, protams, situācijas, kurās bērns ir nonācis un mēs kā pieaugušie saprotam, ka tās nav normālas, piemēram, vardarbība. Problēma sākas tajā, kad vecāki šo definīciju ver plašāku un domā, ka, piemēram, testu nodošana ir pazemojoša. Cilvēki mēdz pārdēvēt lietas un piedēvēt traumu tur, kur tās nav.

Psihoterapeits atgādina, ka vecāki nav jāvaino un viņiem pašiem arī sevi nevajadzētu šaustīt, ja kādu situāciju ar bērnu nesanāk pārāk labi atrisināt – svarīgākais ir mācīties no kļūdām un censties citās reizēs darīt citādi, nevis turpināt darīt visu kā iepriekš un krāt dusmas, aizvainojumu par to, ka nekas nemainās.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!