"Joprojām tiek izrakstītas sirds zāles." Kā garais Covid-19 mainīja divu jauniešu ikdienu? (9)

Slimības laikā jaunietis atgriezās ģimenes mājās, kur uzturējās pirmajā stāvā. Iespēja būt kopā ar ģimeni ļāva Rūdolfam justies drošāk gan pašam par savu veselību, gan arī nozīmēja, ka vairs nevarēs aplipināt dzīvokļa biedrus, kuri visi tobrīd bija studenti.

Ar laiku pašsajūta uzlabojās, un viņš, sagaidījis brīdi, kad vairs nevarēs aplipināt apkārtējos, devās ārsta ieteiktās aktīvās pastaigās.

"Sākumā viss bija labi, likās, ka izslimots ir un viss ir pagājis. Bet pēc tam, kad es atgriezos Rīgā, kur savukārt dzīvoju ceturtajā stāvā, konstatēju, ka bez pauzes nevaru uzkāpt augstāk par otro stāvu," atminas Rūdolfs.

Rūdolfam joprojām tiek izrakstītas sirds zāles. "Es tās aktīvi dzeru, bet vēl joprojām, ja ir lielāks satraukums vai fiziska slodze, gadās, ka vajag atpūtas brīdi, jo citreiz kļūst par traku," viņš atzīst.

"Gadās, ka, vienkārši ejot pa ielu, mašīna uztaurē un sirds uzreiz sāk nenormāli sisties. Tomēr situācija ir diezgan nepatīkama, un pašam liekas absurdi, ka 21 gada vecumā ir jādzer sirds zāles," saka jaunietis.

Rūdolfam tika piešķirta slimības lapa no 2020. gada novembra līdz 2021. gada maija vidum, kas, pēc viņa teiktā, ir maksimālais laiks, ko ir atļauts saņemt bez ārstu konsilija lēmuma.

"Ar ģimenes ārsti vienojāmies, ka tas [ārstu konsilijs] droši vien nav tas, kas ir nepieciešams, jo es ļoti gribēju atgriezties dzīvē. Bet man tāpat nācās gan paņemt studiju pārtraukumu uz vienu gadu universitātē, gan arī darbs bija apstājies slimības lapas dēļ," stāsta Rūdolfs.

Rūdolfa ģimene no Covid-19 ir cietusi smagi

"Mums vecāmāte nomira no Covid-19. Viņa dzīvoja Mārsnēnos," viņš piebilst.

"Līdz ar to tuvo cilvēku kontekstā man ir paveicies, jo radinieku lokā mums nav problēmu ar uztveri par Covid-19 jautājumiem. Visi ir ļoti saprotoši," uzsver Rūdolfs.

Tomēr jaunietis atzīst, ka ar vienaudžiem students savu pieredzi īpaši daudz neapspriež. Tas saistās ar neērtiem brīžiem, jo ikdienā jaunieša veselības problēmas no malas nav skaidri redzamas vai vismaz uzreiz pamanāmas. 

"Vide ap šiem jautājumiem kopumā ir ļoti saspīlēta, un es daudz labprātāk izvairos no jautājumiem par to, cik daudz man ir samaksāts par to, lai es saku, ka es esmu izslimojis Covid-19, un pieciešu nelielu fizisku diskomfortu, jo cilvēki, ar kuriem es pastaigājos, iet mazliet ātrāk, nekā man būtu ērti," viņš saka.

Cer, ka izdosies sasniegt vairāk dzirdīgu ausu tieši jauniešu vidū

Jautājums par izpratni gan neattiecas vien uz jaunieša apkārtējo vidi, bet arī paša spējām skaidri apzināties ar sevi notiekošo.

"Kad es pats sākumā šim gāju cauri, loģiski, ka arī es meklēju informāciju, bet būtībā viss, ko es atradu, bija angļu valodā. Latvijas informācijas telpā šīs informācijas [par garo Covid-19] daudz nebija," saka jaunietis.

Iespēju notiekošo labāk saprast Rūdolfam sniedza medicīnas profesionāļi: "Protams, palīdzēja ārsti, pie kā es gāju, visi bija fenomenāli un saprotoši un darīja visu, ko varēja, lai izskaidrotu un izstāstītu tā, lai es saprastu."

Jaunietis uzskata, ka personīgi pieredzes stāsti kopumā varētu līdzēt vēl labāk nekā statistika un citi publiski pieejamie dati.

"Cilvēkiem ir fundamentālas problēmas saprast lielus ciparus, tos pašiem salīdzināt," viņš piebilst. Rūdolfs domā, ka ar šādu stāstu nav vienīgais, un cer, ka izdosies sasniegt vairāk dzirdīgu ausu tieši jauniešu vidū.

Rūdolfs par jauniešiem stāsta: "Es arī zinu jauniešus, kas saka: "Ai, es esmu jauns, ko tad man tas nodarīs?" Nu, jā, es arī esmu jauns, bet šobrīd es dzeru sirds zāles."

Mediķi ir brīdinājuši par risku nākotnē saslimt arī ar citām slimībām

Līdz šim nav izstrādāti starptautiski atzīti kritēriji vai vienota definīcija, kas raksturotu Covid-19 ilgtermiņa seku klīnisko norisi un laika rāmi, kurā varētu definēt SARS-CoV-2 infekcijas ilgstošu gaitu un ilgtermiņa komplikācijas.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pētnieki, īstenojot valsts pētījumu programmu Covid-19 seku mazināšanai, skaidro, ka kopš pandēmijas sākuma ir bijuši vairāki centieni definēt ar SARS-CoV-2 asociētos persistējošos (ieilgušos) simptomus un dažādās publikācijās diagnozes uzstādīšanas laika rāmis, terminoloģija un klasifikācija ir atšķirīga.

Pavisam nesen, šī gada 8. oktobrī, Pasaules Veselības organizācija nāca klajā ar jaunu ilgtermiņa Covid-19 definīciju, nosakot, ka persistējošie simptomi attīstās trīs mēnešu laikā pēc akūtās Covid-19 saslimšanas un to ilgums ir vismaz divi mēneši.

Viena no RSU un BKUS pētījuma autorēm ir Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāne Jana Pavāre. Pēc pētnieces teiktā, neiepazīstoties ar konkrēto gadījumu, tāds notikumu scenārijs, kādu piedzīvo Rūdolfs, jauniešiem ar garo Covid-19 nav netipisks.

Viņa uzsver, ka garajam Covid-19 ir raksturīgi, ka lielākā daļa jauno pacientu ir bijuši iepriekš veseli un viņiem nav bijušas hroniskas kaites.

"Tur ir tā lielā atšķirība ar pieaugušajiem, kam ir 70 gadi ar daudzām saslimšanām, tad garais Covid-19 būs ar pavisam citām klīniskām izpausmēm un tā smagumu bieži noteiks gan daudz komplicētāka paša akūtā Covid-19 norise pieaugušajiem, kas būs skārusi vairākas orgānu sistēmas, gan jau esošās hroniskās saslimšanas, kas nereti ir vecākiem cilvēkiem," norāda asociētā profesore.

Savukārt jauniešiem, kuri saslimst ar garo Covid-19, raksturīga var būt tieši agrāk labā veselība. 

Rūdolfs atzīmē, ka viņu mediķi ir brīdinājuši par risku nākotnē saslimt arī ar citām slimībām. "Piemēram, man ir teikts, ka infarkta risks ir palielināts. Mana nākotne ir atkarīga no tā, kā tas attīstās tālāk, kā es par sevi rūpējos - vai nu es turpinu dzert sirds zāles visu atlikušo mūžu, vai varbūt arī situācija lēnām uzlabojas," viņš stāsta.

Sekas ir ilgstošas

Ziņu medijs "Apollo.lv" jau vēstīja, ka koronavīruss var atstāt nopietnas sekas arī 20 gadus vecam cilvēkam. Elizabete par pieredzi ar garo Covid-19 vēsta: "Augustā, četrus mēnešus pēc izslimošanas, sajutu metālisku garšu, ēdot saldskābās vistas woku. Arī šokolādes batoniņi bija kļuvuši rūgteni, gurķi - ūdeņaini, bet krasi nepatīkamāka bija dūmu smaka. Sapratu - no šašlika šovasar atvados!

Sāku pārtikt no našķiem un siermaizītēm, gaļas ēdienus no ēdienkartes svītroju ārā. Bieži jutos izsalkusi, bezspēcīga un izmisusi. Agrāk reizēm pēc garas dienas paņēmu "McDonalds" maltīti, bet tagad viss garšoja pēc veca un metāliska ēdiena. 80% no ēdieniem, ko agrāk ar prieku gatavoju, vairs ieēst nevaru."

Jaunietei astoņus mēnešus pēc inficēšanās ar Covdi-19 situācija pasliktinājās.

"Nereti nepatīkamas smakas ir jūtamas tāpat, pat ja ēdiena nav tuvumā. Tomēr šīs ožas un garšas izmaiņas vērtēju kā progresu, jo zināma daļa ir "atnākusi" atpakaļ. Esmu pateicīga, ka vecākiem pēc slimošanas komplikāciju nav, tāpēc ar cerību skatos nākotnē - kādu dienu varēšu baudīt šašliku," saka Elizabete.

Kādēļ oža pazūd?

"Ožas nervs ir faktiski vienīgais nervs organismā, kurš pa taisno saskaras ar ārējo vidi. Tā kā tas ir "atkailināts", tā darbību var pārtraukt diezgan ātri. Un tad var rasties virkne dažādu problēmu.

Visbiežākais iemesls ožas zudumam ir aromātu nenonākšana līdz paredzētajai vietai – receptoriem. Vēl iemesls var būt arī ožas nerva bojājums vai ožas centra bojājums smadzeņu daļā," Latvijas Radio raidījumā "Kā labāk dzīvot" atzīst "Aiwa Clinic" operējošais otolaringologs Oļegs Sokolovs-Karijs.

Neirologs atzīmē, ka augšējo elpceļu infekcijas izraisīta ožas pazušana vai samazināšanās ir zināma problēma.

"Būtiski ar koronavīrusiem ir tas, ka šie traucējumi notiek biežāk un ir paliekošāki. Vīrusam patīk izplatīties uz nervu sistēmu, un ožas ceļš ir viens no vieglākajiem, kā tas sasniedz nervu sistēmu un nodara kaitējumu," raidījumā komentē VCA Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.