Ceļotāji ir novērojuši, ka sevišķi jau Baltijas valstīs trūkst tiesību aktu, kas regulētu uzlādes staciju uzstādīšanu un apsaimniekošanu. Ja ar vērienīgiem ieguldījumiem saistītās uzlādes iekārtas uzstāda uzņēmumi, viņi nereti aizmirst par ērtu piekļuvi tām, turklāt uzlādes funkciju izmantošana, nesaprotot kaimiņvalsts valodu, var kļūt par īstu mīklu.
"Jūs ik reizi saskaraties ar citu izaicinājumu. Piemēram, jums tiek lūgts lejupielādēt mobilo lietotni, taču tajā ir grūti atrast piedāvāto iespēju aprakstu angļu valodā. Pēc tam, kad mūžību esi pavadījis, raugoties telefona ekrānā, tu bieži vien tāpat esi spiests vērsties pēc palīdzības pie vietējiem," saka Miļus.
Ar vienu karti vai lietotni nepietiks
Miļus piebilst, ka pat uzlādes staciju lietošanas pamatprincipi, piemēram, aktivizēšanas procedūra, atšķiras. Intuitīvi visērtāk ir tad, ja pakalpojums tiek saņemts no brīža, kad uzlādes spraudnis tiek ievietots elektromobiļa uzlādes ligzdā.
Tomēr mēdz gadīties tā, ka staciju ieslēdz tikai tad, kad vads ir pakarināts speciālā turētājā. Svarīgi arī atzīmēt, ka, atšķirībā no degvielas uzpildes stacijām, ne visur ir iespējams par uzlādi samaksāt ar bankas karti.
Pieredzējušais ceļotājs konstatēja, ka ceļojumos Baltijas valstīs ir gandrīz neiespējami prognozēt elektrības izmaksas.
Atšķirībā no degvielas uzpildes stacijām neviens no uzlādes punktiem neuzrāda elektrības cenu, turklāt bieži vien norēķinu metodes atšķiras. Ir vietas, kurās jāmaksā par savienojuma ilgumu, citās jāmaksā par patērēto elektroenerģiju, un ir punkti, kur norēķins jāveic par uzlādes reizi.