Deviņu sieviešu draudzība, kas paglāba no nacistu nāves gājiena (2)

Kas ir šīs izdzīvojušās sievietes?

Helēnu Podļaski arestēja, kad viņai bija tikai 24 gadi. Jaunā sieviete Francijas ziemeļaustrumos strādāja par pretošanās kustības aģenti. Viņa strādāja, izmantojot citu vārdu - Kristīne. Helēna prata runāt piecās valodās un bija augsti kvalificēta inženiere.

"Pretošanās organizācijā viņai bija diezgan atbildīgs amats," stāsta Gvena. "Viņa bija strādājusi ilgāk nekā gadu, sazinājusies ar aģentiem un ieteikusi labākos materiālus izpletņiem. Viņa bija izcila. Eleganta, klusa, bet spēcīga personība."

Tuvojoties kara noslēgumam, Helēnu 1944. gadā arestēja. Nacisti bija pielikuši lielas pūles, lai izjauktu visas pretošanās kustības tīklus Francijā. Ap to laiku apcietināja vēl citas astoņas sievietes. Helēnas skolas laika draudzene bija to skaitā. 

22 gadus vecā Sūzena Modē (ar segvārdu Zaza) mēnesi pēc kāzām kopā ar pretošanās kustības biedru Renē Modē tika apcietināta. Pāris tika arestēts par to, ka viņi palīdzēja jauniem franču vīriešiem aizbēgt no piespiedu darba Vācijas rūpnīcās.

"Nikola Klarensa bija atbildīgā par visiem aģentiem Parīzes reģionā," stāsta Gvena. Šī 22 gadus vecā sieviete  tika arestēta trīs nedēļas pirms Parīzes atbrīvošanas 1944. gada augustā un tika deportēta ārpus pilsētas.

Žaklīna Oberī du Bulija (ar segvārdu Džekija) bija viena no pēdējām ieslodzītajām, kas tika aizvesta prom no Parīzes. 29 gadus vecā Džekija bija vecākā sieviete šajā grupā. Viņa bija kara atraitne un darbojās pretošanās kustības izlūkošanas tīklā. 

Madelona Verstijnena (Lona) un Giljemeta Dendelsa (Guigija) arestēšanas brīdī bija 27 un 23 gadus vecas. Viņas bija labas draudzenes, dzimušas turīgās holandiešu ģimenēs, stāsta Gvena.

Draudzenes ieradās Parīzē, lai pievienotos Nīderlandes tīklam, taču uzreiz tika atklātas un arestētas gandrīz uzreiz pēc ierašanās. Guigija bija atlētiska, raksturā ēteriska un rāma, turpretī Lona visur gribēja iesaistīties.

Renē Lebonu Šateneju (segvārdā Zinka) Helēna dēvē par neticami drosmīgu. Lona viņu raksturoja  kā mazu lellīti, jo Zinka bija maza auguma, ar blondām matu cirtām un spraugu priekšzobos. Viņa kopā ar vīru strādāja organizācijā, kas palīdzēja britu gaisa kuģiem aizlidot atpakaļ uz Angliju.

Zinka tika arestēta 29 gadu vecumā, turklāt cietumā viņai piedzima bērns, kuru viņa nosauca par Franciju. Savu mazuli viņa redzēja tikai 18 dienas, jo pēc tam sievieti deportēja uz Vāciju. Zinka vienmēr teica, ka viņai ir jāizdzīvo meitas dēļ.

Vēl bija Ivonna Le Giljo (segvārdā Mena). Viņa bija strādnieku šķiras meitene, kurai patika iemīlēties. Viņa strādāja Parīzē un tajā laikā bija iemīlējusies kādā holandiešu puisī. Mena tika arestēta 22 gadu vecumā.

Jaunākā no deviņām sievietēm bija Jozefīne Bordanava (segvārdā Joze), kurai arestēšanas brīdī bija tikai 20 gadi. Pēc tautības viņa bija spāniete, un dziedot Jozei bija ļoti skaista balss, stāsta Gvena. 

Kas ar šīm sievietēm notika pēc aresta?

Visas deviņas sievietes tika pārvestas uz Rāvensbriku, sieviešu koncentrācijas nometni Vācijas ziemeļos, un pēc tam nosūtītas strādāt Leipcigas darba nometnē. Tieši darba nometnē viņas kļuva par labām draudzenēm. 

Apstākļi bija šausminoši. Sievietes tika badinātas, spīdzinātas, izģērbtas un piespiestas pārbaudes laikā kailas stāvēt sniegā. Viņas izdzīvoja, pateicoties draudzībai.

Nometnē sievietēm bija tradīcija katras ēdienreizes laikā no rokas rokā padot "solidaritātes bļodu", kurā katra ielēja pa karotei no savas zupas porcijas. Pēc tam šo bļodu atdeva draudzenei, kurai konkrētajā dienā tā visvairāk bija vajadzīga.

Izsalkums bija tik liels, ka tas radīja neciešamas sāpes, taču sievietes uzskatīja, ka runāšana par pārtiku viņas nomierina. Katru vakaru Nikola stāstīja savas receptes, tās viņa pierakstīja uz maziem papīra gabaliņiem, kurus viņām izdevās nozagt no biroja. Nikola šīs receptes apkopoja pašizveidotā recepšu grāmatā, kuras vāks tika darināts no matrača.

Nāves gājiens

1945. gada aprīlī sabiedrotie bija jau tik daudz reižu bombardējuši rūpnīcu, ka nacisti nolēma no tās evakuēties.

5000 izsalkušas, novārgušas un plānās drēbēs ģērbtas sievietes ar asiņojošām tulznām uz kājām devās pāri Vācijas laukiem austrumu virzienā. Sievietes lieliski apzinājās, cik dzīvībai bīstams ir šāds gājiens.

"Viņas tiešām zināja, ka pastāv tikai viena izvēle," stāsta Gvena, "viņām bija vai nu jābēg, vai arī viņas nogalinātu vai nomērdētu badā, tādēļ sievietes atrada piemērotu brīdi, kad bija sācies haoss. Viņas ielēca grāvī un izlikās par līķiem. Tā kā līķu kaudžu bija ļoti daudz, tad plāns izdevās un nežēlīgais gājiens turpinājās bez viņām."

Nākamo 10 dienu laikā sievietes frontē centās atrast amerikāņu karavīrus. Džekijai bija difterija, Zinkai - tuberkuloze, Nikola pamazām atveseļojās no pneimonijas un Helēnai bija hroniskas sāpes gūžās, taču draudzenes bija apņēmības pilnas kopā doties pretī brīvībai.

Daudzus gadus vēlāk Gvena atklāja maršrutu, pa kuru tolaik sievietes gāja, lai meklētu palīdzību. Sievieti pārsteidza īsās distances, kuras nacisma režīma cietušās spēja paveikt katru dienu.

"Viņas dažkārt visas dienas laikā nogāja tikai piecus vai sešus kilometrus," saka Gvena.

Sievietēm bija nepieciešams ēdiens un droša guļamvieta, tāpēc viņas devās uz dažādiem ciematiem un runāja ar cilvēkiem. Tas bija bīstami, jo nekad nevarēja zināt, vai viņas netiks nogalinātas. Helēna un Lona prata runāt vāciski, tādēļ abas vienmēr gāja pa priekšu pārējām draudzenēm, lai lūgtu atļauju palikt pa nakti kādā šķūnī.

Amerikāņi atradās Muldes upes pretējā pusē, tādēļ tas bija pēdējais šķērslis ceļā uz brīvību. Upes šķērsošana bija viens no sieviešu mokošākajiem brīžiem visas bēgšanas laikā.

Tikušas krasta otrā pusē, dažas sievietes domāja, ka nespēs gājienu turpināt. Džekijai bija grūtības elpot, taču draudzenes bija apņēmušās, ka neviena netiks atstāta. Tieši tajā brīdī viņām pretī brauca mašīna un divi amerikāņu karavīri no tās izlēca ārā, piedāvājot viņām drošību un cigareti.

Pētījuma laikā Gvena atklāja, cik grūti sievietēm pēc kara bija atgriezties normālā dzīvē.

"Viņu grupai bija tuvas attiecības, un pēkšņi viņas tika izklīdinātas starp cilvēkiem, ar kuriem nespēj parunāt, ar cilvēkiem, kuri nevēlas dzirdēt viņu stāstu," stāsta Gvena.

Dažas no izdzīvojušajām nolēma neatskatīties uz pagātni, taču citas, kā, piemēram, Guigija un Mena, palika draudzenes uz mūžu un kļuva par krustmātēm viena otras bērniem.

"Sievietes kopā sanāca ap to laiku, kad mana radiniece pastāstīja šo stāstu. Viņām bija neliela atkalapvienošanās, tāda kā izdzīvotāju grupa," skaidro Gvena.

Kas notika ar Zinkas meitiņu vārdā Francija?

Gvena stāsta, ka viņa Zinkas bērnu meklējusi aptuveni trīs gadus. "Dīvainas sakritības dēļ es viņu tiešām atradu. Viņa mitinās netālu no manas dzīvesvietas Francijas dienvidos," stāsta Gvena.

Francija pēc kara bija atkal satikusi savu māti, taču Zinka bija ļoti slima, tādēļ viņai veica vairākas operācijas tuberkulozes dēļ, ar kuru viņa saslima nometnē. Zinka dažkārt bija pārāk vāja, lai rūpētos par savu meitu, tādēļ viņu bieži nosūtīja dzīvot pie citiem ģimenes locekļiem. Zinka nomira 1978. gadā, taču Francija par savas mātes bēgšanas stāstu neko nezināja. 

Gvenas tante Helēna mūžībā aizgāja 2012. gadā. Sieviete ir sarakstījusi grāmatu par savas tantes bēgšanas stāstu ar nosaukumu "The Nine". Gvena vēlas, lai sieviešu ciešanas kara laikā tiktu atzītas, kā arī svinēts viņu dāsnums vienai pret otru un sirsnīgā draudzība, kas viņām palīdzēja izdzīvot. 

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!