Par gada kukaini izvēlēts skujkoku dižkoksngrauzis (1)

Skujkoku dižkoksngrauzis ir liela, masīva vabole, kas var pārsniegt trīs centimetru garumu. Tāpat kā visiem koksngraužiem tam uz galvas ir gari taustekļi. Ķermeņa priekšgalā skujkoku dižkoksngrauzim katrā pusē ir pa vienam, labi izteiktam un uz ārpusi izvirzītam dzelksnim. Vabole ir tumši brūna, ar sarkanbrūniem matiņiem uz ķermeņa virsmas.

Kā norāda Vilks, šāds neuzkrītošs krāsojums dod iespēju naktī aktīvajam skujkoku dižkoksgrauzim dienas laikā labi paslēpties dažādās mizas un koksnes spraugās uz kritalām.

Skujkoku dižkoksngrauzis ir sastopams vecos, saulainos priežu mežos, kur atrodamas vecas priežu kritalas. Ja šādu piemērotu mežu nav, dižkoksngrauzis dažkārt var būt atrodams arī izcirtumos un jaunaudzēs, kur saglabājušās atsevišķas tam piemērotas kritalas.

Vilks skaidro, ka šī koksngraužu suga nedzīvo uz dzīviem, augošiem kokiem, tāpat to neinteresē svaigi, tikko vēja izgāzti vai nolauzti koki. Skujkoku dižkoksngrauzim ir nepieciešamas kritalas, kas jau vismaz vairākus gadus ir gulējušas mežā uz zemes, laika gaitā zaudējot savu mizu un iegūstot tām raksturīgo pelēcīgo nokrāsu. Vaboles vispirms uzmeklē saules labi izgaismotas un sasildītas, lielāku dimensiju kritalas. Siltās jūlija un augusta naktīs var novērot lidojošas un pa kritalām rāpojošas vaboles.

Kāpuri trīs līdz četrus gadus dzīvo kritalas iekšpusē, līdz beigās turpat iekūņojas. Kad jaunās vaboles atstāj savu attīstības vietu, tās ar spēcīgajiem žokļiem izgraužas no kritalas laukā un aizlido. Savukārt kritalā paliek izskrejas – parasti platākajā virzienā vismaz centimetru lieli, ovāli caurumi ar raksturīgām zāģzobaini izgrauztām maliņām.

Pirms 20 gadiem, kad tika izdota pašreizējā Latvijas Sarkanā grāmata, informācija par skujkoku dižkoksngrauzi Latvijas faunā bija tik niecīga, ka dižkoksngrauzis tika ierakstīts Latvijā izzūdošo sugu sarakstā - Latvijas Sarkanas grāmatas 0. kategorijā. Patlaban, pēc Vilka teiktā, Latvijas entomologu zināšanas par skujkoku dižkoksngrauzi ir ievērojami uzlabojošās. Pēc 80 gadu pārtraukuma tas atkal no jauna ir pārliecinoši atrasts dažādās Latvijas vietās – vispirms Slīteres Nacionālajā parkā, pēc tam arī citur lielākajos sausu priežu mežu masīvos Kurzemē, Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā, kā arī Sēlijā.

Tomēr skujkoku dižkoksngrauža dzīvotne Latvijā joprojām ir reti sastopama, tādēļ sagaidāms, ka šī suga saglabās savu vietu arī jaunajā, topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā, lai gan vairs ne ar tik dramatisku novērtējumu, informē Vilks.

Piešķirot gada kukaiņa nosaukumu retajam skujkoku dižkoksngrauzim, Latvijas Entomoloģijas biedrība vēlas uzsvērt Latvijas Universitātes vadītā darba pie jaunas Latvijas Sarkanā grāmatas nozīmīgumu.

Tāpat biedrība, izmantojot šo kukaiņu sugu kā ilustratīvu piemēru, vēlas sabiedrībai skaidrot jautājumus par dabas daudzveidību mežā, jo skujkoku dižkoksngrauzis ir vecos, saulainos priežu mežos sastopams dabas retums.

Ņemot vērā to, ka skujkoku dižkoksngrauzim ir raksturīgs slēpts nakts dzīvesveids, pastāv maza varbūtību šo kukaini ieraudzīt savām acīm. Tomēr, ja mežā izdodas atrast šai sugai piemērotas kritalas un uz tām - lielas izskrejas, biedrība aicina tās nofotogrāfēt un šos novērojumus publicēt dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv vai sūtīt šo informāciju uz e-pastu: kristaps.vilks@daba.gov.lv.

Latvijas Entomoloģijas biedrība apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Latvijas Entomoloģijas biedrība dibināta 1951.gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999.gada izvirza gada kukaini un kopš 2008.gada - arī gada bezmugurkaulnieku, lai izglītotu sabiedrību par Latvijas dabu un iegūtu vērtīgus datus.