/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2021/06/07/13832042t1h4e71.jpg)
Aivars Jurjāns īstenojis savu bērnības sapni. Viņš, būdams sešus gadus vecs, Gulbenes stacijā mašīnistam palūdzis ielūkoties vilciena kabīnē. Nu viņš ir elektrovilciena vadītājs (mašīnists) uzņēmumā "Pasažieru vilciens" un nozarē strādā teju 35 gadus.
Aivars ziņu medijam "Apollo.lv" atklāj, ka notikums, kas iespaidojis viņa karjeras izvēli, bija 1975. gadā Gulbenes stacijā, kad sešu gadu vecumā kopā ar mammu brauca ar vilcienu.
"Varbūt tobrīd interese par vilcieniem vēl nebija, bet ceļš bija tāls, un mazam bērnam nosēdēt uz vietas ir diezgan problemātiski. Gulbenē tieši mainījās mašīnisti, un vilciens tur stāvēja ilgāk, kādas 20 minūtes.
Mamma man saka: "Ej, izstaipi kājas, tikai nepazūdi!" Un es arī izkāpu ārā uz perona un staigāju pa to. Tobrīd mainījās mašīnisti un tad es prasīju, vai var paskatīties, kas tur iekšā notiek un mani ielaida,"
stāsta Aivars.
Atceroties sajūtas jau esot vilciena kabīnē, viņš min:
"Tas bija neaprakstāmi, kad mazs puišelis ierauga lielu motoru un veselu čupu ar lampiņām un slēdžiem.
Man visvairāk atmiņā palika zaļā gaisma. Tā ir vajadzīga, kad mēs braucam pa tumsu, lai acis nenogurtu. Tad, kad es atgriezos atpakaļ vagonā, es mammai pateicu, ka būšu vilciena vadītājs. Viņa nosmējās. Ko sešgadīgs puišelis var pateikt?"