"Vismaz viens uzticams pieaugušais." Kāda atbildība jāuzņemas varmākas un upura līdzcilvēkiem? (1)

Viņš uzsver, ka "tēva loma ir diezgan centrāla attiecību tālākajā veidošanā".

"Lielākā daļa bērnu aug ar vienu vecāku, un parasti tas ir tieši tēvs, kura piemērs bērnam nav klātesošs. Tas arī atspoguļojas," pauž psihoterapeits.

"Ja man dara pāri, es runāju."

Konstantinovs pauž, ka "vardarbīgās situācijās vienmēr ir divi jautājumi — viens, par to, kurš nezina, kā sevi vadīt un kontrolēt un otrs, kurš savukārt pieņem tādu attiecību modeli vai nezina, kā tādā situācijā rīkoties, vai uzskata, ka tas ir normāli."

"Nevar noliegt, ka bieži cietušās sievietes baidās runāt, bet jautājums, kāpēc? Arī tas ir saistāms ar ģimenes lietām, agrīnu audzināšanu.

Tas, ko mēs vēlamies, tā adekvātā reakcija — ja man dara pāri, es runāju. Tas ir tieši tāpat kā skolā ar mobingu. Mēs vienmēr aicinām runāt, ja kāds dara pāri. Veiksmīgā situācijā jaunietis izaug ar apziņu, ka es varu runāt brīdī, kad man kāds dara pāri, es jūtos pietiekami droši, lai par to runātu. Un es to saku tāpēc, ka tas ir tāds reālistisks veids, kā samazināt šādus gadījumus.

Protams, ka upuris nekad nav vainīgs, bet reizē mums ir jāpārliecinās, ka bērni un jaunieši jūtas gana droši runāt, zina savas robežas, tostarp kā tās aizstāvēt," norāda psihoterapeits.

"Kaut kāda atbildība ir mums visiem."

Svētdien publiskotais ieraksts sašūpoja sabiedrību un lika uzdot svarīgus jautājumus, tostarp par līdzcilvēku atbildību, zinot, ka paziņu lokā ir kāds, kurš cieš no vardarbības. Speciālists norāda, lai arī jautājums par līdzcilvēku atbildību ir sarežģīts, redzot ko nelāgu, klusēt un ignorēt nedrīkst.

"Vieglā atbilde ir — ja redz, ka notiek kaut kas acīmredzami kaitīgs vai pretlikumīgs, protams, mēs visi esam līdzatbildīgi par tālāk notiekošo, bet no manas pieredzes, strādājot ar visdažādākajām ģimenēm, ir skaidrs, ka ģimenē notiekošais reti kad tiek ieraudzīts plašāk, to ir grūti ieraudzīt.

Šo ģimeņu noslēpumi un attiecības parasti risinās iekšienē.

Ir gan arī gadījumi, kad, teiksim, skolotāji redz, piemēram, zilumus, bet nav droši, vai var par to runāt. Tāpat kā bērni izaug nedroši, tā arī sabiedrība. Mēs nezinām, vai ir pieņemami par to runāt un kādam tālāk ziņot," stāsta psihoterapeits.

Savā ierakstā no vardarbības cietusī jauniete atklāja, ka dalīties ar pieredzi, kuru viņa dažādu iemeslu dēļ ilgstoši noklusējusi, mudinājusi nesena saruna par pašcenzūru.

"Saruna mani mudināja atklāti runāt par sabiedrībā un, diemžēl arī manā dzīvē, ļoti akūtu tematu, uz kuru nereti tiek pievērtas acis. Šajā foto redzams tas, kas patiesībā ir stāvējis aiz manu attiecību visām smaidošajām kopbildēm divu gadu garumā. To uzņēmu, jo toreiz grasījos vērsties policijā, tomēr tā nebija pirmā reize, kad to neizdarīju.

Mani atturēja bailes, kauns, situācijas nopietnības noliegšana un kaut kāds mistisks priekšstats par beznosacījumu mīlestību, kas lika atkārtoti noticēt viņa vārdiem "es mainīšos" utt. Nevaru saskaitīt reizes, kad vēlējos aiziet no situācijas, bet to nespēju," viņa rakstīja. 

Konstantinovs norāda, ka šādu un līdzīgu situāciju risināšanai, jo īpaši jaunā vecumā, svarīgi uzturēt komunikāciju savā dzīvē vismaz vienu uzticamu pieaugušo.

"Protams, tēma ir aktuāla arī pieaugušajiem, bet, jāsaprot, ka tad, kad esmu 18, 19 un 20 gadus vecs, man tā stratēģija un pieejamie resursi un mazliet citi. Ir ļoti svarīgi turēt savā dzīvē vismaz vienu uzticamu pieaugušo, pie kura aiziet aprunāties.

No draugiem nav vienmēr vērts gaidīt adekvātu palīdzību, jo viņi principā ir tajā pašā vecumā, savukārt par to, ka jaunieši ziņos kādiem dienestiem, arī lielu cerību nav.

Jauniešiem nav ierasta pieredze justies draudzīgi noskaņotiem pret, piemēram, policiju vai sociālo dienestu. Loģiskākais ir padomāt, lai tam jaunietim ir kārtīga uzticības persona — vai tie ir vecāki, labākā drauga mamma, prihoterapeits vai sporta treneris — uzticības persona, kas palīdzēs grūtā brīdī," norāda Konstantinovs.

Tomēr speciālists vēlreiz uzsver vecāku atbildības nozīmi, kas veiksmīgā gadījumā pasargās bērnu no šādas situācijas, vēl pirms tā sākusies vai agrā tās stadijā.

"Atkal sanāk atgriezties pie vecāku uzdevuma, tomēr lielā mērā tas ir tieši viņu uzdevums — iemācīt gan meitenei, gan puisim, kurā brīdī ir ļoti konkrēti jāpasaka "nē", un kurā brīdī par to ir kādam jāziņo. Ir cilvēki, kuri tā arī rīkojas, un tā ir lielākā daļa cilvēku, kuri nenonāk vardarbīga rakstura situācijās. Ja mēs esam adekvāti sagatavoti, tad tomēr aptuveni zinām savas robežas.

Protams, ir arī tādi faktori kā acīmredzams spēka pārsvars, finansiālā atkarība, un parasti tās ir ilgstošas situācijas, kas ievelkas mēnešiem un gadiem ilgi. Tieši tāpēc labākā stratēģija ir jau laikus zināt savas robežas, un to, kad pateikt "nē".

Iemesls, kāpēc ir vērts par to runāt — lai arī ko, kā, un cik bieži mēs ziņotu, nav īsti mums tādas sabiedrības, arī pasaulē, kurā būtu pilnībā izskausta vardarbība. Vismaz pagaidām tas nav bijis iespējams, bet tas, kas ir iespējams, ir parūpēties par konkrētiem cilvēkiem — parūpēties, lai palīdzība un atbalsts, ja jau līdz tam ir nonākts, ir adekvāts un vērtīgs visiem," stāsta psihoterapeits.

Kur meklēt palīdzību?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!