/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Tikai divi no divpadsmit jauniešiem, kuri ļoti cītīgi sadarbojās ar pašmāju māksliniekiem, gleznojot un radot pasauli uz audekla, ir verbāli. Viktorija ir viena no tām un tas deva iespēju gleznotājai Ilzei Smildziņai pārrunāt ar Viktoriju to, ko gleznos kopīgiem spēkiem. Uz Ilzes Smildziņas jautājumu par to, ko vēlas Viktorija atainot gleznā, meitenei nebija divu domu, jo gleznos sapņu māju, pie tam labā krāsā. Smeldzīgajā vasaras pēcpusdienā, pie jūras, mežiņā Ilze Smildziņa, Viktorija un Viktorijas mamma Laimdota uz pāris stundām iegrima radošā procesā. Gleznojot, būvējot māju….sapņu māju labā krāsā
“Es pati strādāju medicīnas nozarē un man tā ir ļoti izprotama, bet mirklī kad Tev piedzimst bērns, kuru uzliek Tev uz rokām un paziņo, ka cilvēks, kuru zem sirds esi nēsājis deviņus mēnešus ir ar ģenētisku pataloģiju - 21. hromosomas trisomiju jeb dauna sindromu, nespēj to aptvert, apzinoties, ko šis medicīnas termins nozīmē. Grūtniecības laikā nebija pat mazākās aizdomas, ka manai Viktorijai ir ģenētiska pataloģija, kas tika atklāta tikai noslēdzošajās grūtniecības nedēļās.
Vai biju tam gatava? Nē! Šajā dzīvē ,man ir divas tādas, dažādas - Laimdotas dzīve un citas Laimdotas dzīve, kuru dzīvoju šobrīd.
Medicīnas iestādes darbinieki bija ļoti skeptiski - nerunās un nestaigās Jūsu bērns. Man, šie vārdi, visa mūža garumā kā sarkana lupata bullim, kura tiek žvidzināta atkal un atkal acu un prāta tuvumā.
Mans spīts gan tad, gan tagad ir tas, kurš dzen mani uz priekšu, jo prāts saprot, bet man kā mammai ir grūti pieņemt sava bērna diagnozi.
Esmu daudz ar Viktoriju strādājusi un šis ir darbs visa mūža garumā," stāsta Laimdota.