Labdarības maratona "Dod pieci! 2021" 154 stundu garā tiešraide ir noslēgusies. Ziedojumu apjoms, lai veidotu pilnvērtīgāku to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem, pēdējā dienā sasniedza 470 078 eiro, ziņo LTV.
Labdarības maratonā „Dod pieci!” saziedoti 470 078 eiro palīdzības sniegšanai un vides šķēršļu noņemšanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Jau labdarības maratona laikā saņemti vairāk nekā 80 palīdzības pieteikumi, liela daļa no tiem ir par pacēlāju ierīkošanu uz otro vai trešo stāvu. „Dod pieci!” 154 stundu laikā saņemti neskaitāmi zvani un ziņas, kurās cilvēki apliecina tēmas aktualitāti un atzīst, ka par to ir jārunā pēc iespējas vairāk. „Dod pieci!” rīkotāji sagatavojuši atklātu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām par vides pieejamības nodrošināšanu cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem, iekļaujot 20 priekšlikumus un aicinot līdz nākamā gada 1.martam uz tiem rast atbildes. “Dod pieci!” komanda saka milzīgu paldies ikvienam ziedotājam par atbalstu šī gada labdarības maratona mērķa īstenošanai!
Uzdrīkstēties runāt par jautājumu, kas uz daudziem neattiecas
„Dod pieci!” stikla studijā katru dienu viesojās populāri mūziķi un eksperti, daloties pieredzē par risinājumiem vides pieejamības uzlabošanā un cilvēcīgākas sabiedrības veidošanā. Tāpat ar saviem personīgās pieredzes stāstiem dalījās arī cilvēki, kuri paši ikdienā sadzīvo ar funkcionāliem traucējumiem, un ziedotāji. Tas viss vienota mērķa vārdā – lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kas ikdienā sadzīvo ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta sarunā ar „Dod pieci!” izteica pateicību visiem, kas nepalika vienaldzīgi un deva savu artavu ziedojot. „Ziedot nav pienākums, tas ir gods un iespēja. Kad noziedo, kaut kur dzied eņģeļi. Tas sabiedrību padara labāku. Nav lielu un mazu ziedojumu, katrs ziedojums ir milzīgs.” Viņa norāda, ka cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem ir nepieciešama mūsu palīdzība, lai izrautu viņus no vientulības un mūžīgās mājsēdes. „Reizēm ir prātam neaptverami, ka sabiedrība kā normu pieņem to, kā šie cilvēki dzīvo. Tā nav norma, mums šie šķēršļi ir jānoņem. Tā ir milzīga vientulība gandrīz visos dzīves posmos. Iedomājieties bērnu ar protēzi, kuram visi klases biedri aizskrien, bet viņš netiek līdzi. Vai, kad kāds draugs apbrīno saulrietu, bet tu to neredzi,” tā Rūta Dimanta.