Pavāre, kura nekad vairs neēdīs

15 gadu vecumā Loretai diagnosticēja anoreksiju, kas ilga nedaudz mazāk par gadu, un jau šajā laikā jauniete laiku pa laikam sūdzējās par gremošanas sistēmas problēmām, taču joprojām ar smaidu uz lūpām turpināja gatavot un, galvenais, mieloties ar savu veikumu.

Beidzot skolu, Loretai tikai piedāvāta vieta vienā no labākajām Lielbritānijas kulinārijas skolām. Viņa cerēja doties slavenā pavāra Džeimija Olivera pēdās, tomēr pabeidza tikai vienu no trim skolas gadiem, jo sākās nopietni veselības sarežģījumi.

19 gadu vecumā sāpes viņu piekala gultai

"Situācija pasliktinājās ļoti strauji - es nevarēju ne paēst, ne aiziet uz tualeti. Sākās murgs vairāku gadu garumā, no kura nevarēju pamosties," stāsta Loreta.

Murgs sākās ar kāda mediķa pārliecību par to, ka jaunietes straujais svara zudums izskaidrojams vien ar anoreksijas atgriešanos.

Drīz vien iesaistījās psihoterapeiti, un divus gadus Loreta pavadīja sarunās par ēšanas traucējumiem. Vienu brīdi viņa svēra vien 25 kilogramus.

Piespiest sevi ēst, lai pieņemtos svarā, šķita vienīgā izeja no šī nebeidzamā apļa, pat ja sāpes bija neciešamas. Depresija pieņēmās spēkā, un trīs reizes Loretu pārveda uz psihiskās aprūpes nodaļu.

"Es viņiem skaidroju, ka vienīgais iemesls manai depresijai ir neciešamās sāpes un problēmas ar vēderu, taču neviens man neticēja," viņa stāsta.

Vairākas reizes Loreta mēģināja izdarīt pašnāvību, jo jutusies pilnīgi bezcerīgi savu sāpju, ar kurām neviens nepalīdz cīnīties, dēļ.

Laiks slimnīcā gājis uz riņķi, katrai dienai esot tādai pašai kā vakardiena.

Pacientiem sešas reizes dienā bija jādodas uz virtuvi, kur viņiem bija sagatavotas trīs galvenās maltītes, kā arī trīs uzkodas. Katra šī maltīte bija jāapēd noteiktā laikā, ko varēja noteikt pēc radio - kad laiks iztecējis, radio izslēdzās. Tā kā nevienam neļāva iet prom no galda, kamēr paēduši nebija visi, Loretu steidzināja un ar komentāriem aplaimoja ne vien citi pacienti, bet arī slimnīcas personāls.

Lielāko daļu laika Loreta pavadīja, saritinājusies bumbā, lai kaut nedaudz mazinātu sāpes, kurās viņa dzīvoja.

Kaut kādas atbildes par savu veselības stāvokli Loreta saņēma vien pēc vairākiem gadiem, kad viņas reakcijas uz kartupeļiem dēļ, kā arī papildu testiem, jaunietei tika uzstādīts Ēlerta-Danlosa sindroms (EDS) - iedzimta saistaudu slimība, kas var izpausties dažādi.

Testos bija redzams, ka Loretas vēders ir daļēji paralizēts, to nespējot arī iztukšot.

Par šo sindromu jautājumu vē ir daudz, taču skaidrs bija viens - ar varu jaunieti spiest ēst bija pilnīgi bezjēdzīgi.

Mediķis Alans Hakims pauž, ka varot paiet līdz pat 14 gadiem, lai šo sindromu kādam diagnosticētu, jo tā simptomi ir dažādi.

Sešus gadus pēc savas pēdējās maltītes, Loreta zina, ka vairs nekad neēdīs un pat nepadzersies. Kopš viņai 18 stundas dienā tiek nodrošināta parenterālā barošana, viņas pašsajūta atkal ļauj nodoties saviem vaļaspriekiem, kā arī, kā atzīst pati Loreta, viņa priecājas, ka tas viņai atgriezis svaru un ļāvis atkal iepirkties pieaugušo, ne bērnu nodaļā.

Protams, tam ir arī ēnas puse, kas ļoti jāuzmana, jo pat mazākais putekļu daudzums var izraisīt infekciju, kas var rezultēties nāvē, tomēr Loreta atzīst, ka viņā ir atgriezusies enerģija, lai pieceltos no gultas.