"Paldies par slikto apsargāšanu!" Kā 50 sekundēs nozaga vienu no pasaulē slavenākajām gleznām (1)

Zagļi nebija mierā ar vieglo zādzību muzejā, tāpēc atstāja pastkarti. Tajā bija rakstīts: "Paldies par slikto apsargāšanu!"

Dažas stundas pēc zādzības muzeja direktors Knuts Bergs uzrunāja presi, paziņojot, ka "Kliedziens" ir "Norvēģijas vērtīgākais, slavenākais Munka darbs, un to nebūs iespējams pārdot". Tā patiešām ir. Neraugoties uz to, kā mākslas darbu laupīšanas tiek atainota filmās, eksperti zina, ka nozagtas gleznas ir gandrīz neiespējami pārdot. Legālā veidā "Kliedziena" versija mākslas tirgū tiktu pārdota par desmitiem miljonu eiro, bet nozagta versija ir gandrīz bezvērtīga pat "melnajā tirgū". Tā teikt - problēmu ir vairāk nekā tās vērtība.

Visi zina, ka "Kliedziens" pieder Norvēģijas Nacionālajam muzejam, un visi zināja par tā nozagšanas faktu. Kas to pirktu?

Ņemot vērā, ka nozagtajai gleznai bija minimālas iespējas tikt pārdotai, kā arī fakts, ka zādzība notika šķietami olimpisko spēļu aizsegā, daudzi izteica pieņēmumus, ka zādzība bija sava veida reklāmas triks. Atbildību par gleznas zādzību uzņēmās kāda radikāla abortu pretinieku grupa, taču policija to neuztvēra nopietni un uzskatīja tikai par slavas meklētājiem. Martā muzejs saņēma vēstuli, kurā piedāvāta izpirkuma maksa viena miljona dolāru apmērā, tomēr muzejs arī to neuzskatīja par īstu piedāvājumu.

Meklēšanas operācijās iesaistās pasaulē labākie mākslas zādzību detektīvi

Ņemot vērā situācijas nopietnību, apmulsušajai Norvēģijai nācās meklēt papildspēkus izmeklēšanas procesā. No Skotlendjarda tika pieaicināti vairāki mākslas zādzību detektīvi, vieni no pasaulē profesionālākajiem šajā amatā. Kā vienu no viņiem mākslas darba meklēšanā izsauca arī Čārlzu Hilu, kurš bija arī Ņujorkas slavenā Metropolitēna muzeja mākslas un senlietu nodaļas darbinieks. Hils bija nozagtu gleznu atgūšanas eksperts. Uzzinot par "Kliedziena" zādzību, drīz vien viņa uzmanības lokā nonāca norvēģis Pols Engers, pazīstams mākslas priekšmetu zaglis, kurš reiz bija futbolists Norvēģijas klubā "Valerenga".

Engers 1988. gadā jau bija nozadzis vienu citu Munka gleznu ar nosaukumu "Vampīrs". Aizdomas raisīja arī ziņa, ko 28 gadus vecais Engers bija ievietojis vietējā laikrakstā par dēla piedzimšanu. Paziņojumā bija teikts, ka zēns ir ieradies "med et Skrik!", kas tulkojumā nozīmē "ar kliedzienu". Hils devās uz Oslo un izlikās par tekoši runājošu mākslas darbu tirgotāju no ASV.

Viņš sazinājās ar mākslas priekšmetu tirgotāju Eināru Ulvingu, kurš piedāvāja sadarboties kā starpnieks starp zagļu bandu un Hila kungu. Ar Ulvinga starpniecību banda pieprasīja 300 000 sterliņu mārciņu par "Kliedziena" atgriešanu.

Pēc nedēļu ilgām sarunām Hils, kam līdzi bija naudas pilns čemodāns, tikās ar bandu kādā vasarnīcu ciematā pie Oslo. Glezna tika iznesta no pagraba, lai viņš to apskatītu.

Pēc daudziem gadiem uzņemtajā dokumentālajā filmā Hils atcerējās: "Savā karjerā esmu piedzīvojis kādus divus sajūsmas pilnus brīžus, un viens no tiem bija, kad paņēmu rokās "Kliedzienu" un sapratu, ka tas ir īsts."

Vēlāk pārsteigumu ekspertiem radīja fakts, ka mākslas šedevrs bija būtībā neskarts. Atraduma vieta slavenajam mākslas darbam sanāca visnotaļ simboliska: Munkam šajā ciematā savulaik piederēja māja, kurā viņš uzgleznoja daudzus no saviem slavenajiem darbiem.

Tika arestēti četri vīrieši, kas tika notiesāti par zādzību, un mēģinājumu pārdot nozagtu mantu. 

Tomēr visnotaļ amizantā veidā pārējie zagļi noslēgumā nesaņēma nekādu sodu.

Britu slepenie mākslas detektīvi, kas piedalījās "Kliedziena" meklēšanā, bija ieceļojuši Norvēģijā, izmantojot viltotu identitāti, kas skaitījās likuma pārkāpums, līdz ar to Norvēģijas tiesas process bija beidzies bez sodiem.

1996. gadā Polam Engeram gan tika piespriests sešu gadu un trīs mēnešu ilgs cietumsods par dažādām naudas mahinācijām, ceļu satiksmes pārkāpumiem un narkotiku tirgošanu.

1999. gadā Engers kādas ekskursijas laikā centās aizmukt no ieslodzījuma, taču pēc 12 dienām likumsargiem izdevās viņu notvert. Engeru notvēra brīdī, kad viņš jau bija nomaskējies, uzvelkot blondu parūku un tumšas saulesbrilles. Viņš tobrīd mēģināja nopirkt vilciena biļeti uz Kopenhāgenu. 2000. gadā vīrietis gan tika priekšlaicīgi atbrīvots no ieslodzījuma.

Neilgi pēc tam notika kārtējais amizantais gadījums saistībā ar Engeru un Munka mākslas darbu, taču šoreiz pavisam legāli un bez zādzībām.

2002. gadā viņš beidzot likumīgi savā īpašumā ieguva Munka mākslas darbu, kad izsolē samaksāja aptuveni 1700 eiro par neparakstītu "Kliedziena" litogrāfijas versiju, kas radīta 1895. gadā. Kad Engers izgāja no izsoles, viņu apsveica Nacionālā muzeja bijušais drošības dienesta vadītājs, kurš viņam teica:

"Tas ir lieliski, ka jūs patiešām esat iegādājies Munka gleznu. Tā ir krietni labāk, nekā to nozagt."

Munka darbiem gan arī vēlāk neizdevās izmukt no zagļu rokām.

2004. gada augustā kopā ar Munka "Madonnu" tika nozagta vēl viena "Kliedziena" versija, šoreiz no Oslo esošā Munka muzeja. Saistībā ar šo zādzību 2006. gada maijā tika notiesāti trīs vīrieši. Policija augustā atguva abus darbus ar nelieliem bojājumiem.

Vēl viena "Kliedziena" versija nonāca privātpersonas rokās, kad 2012. gada 2. maijā tā tika pārdota par 119,9 miljoniem ASV dolāru.