VIDEO ⟩ "Kādam jau tas darbs ir jādara." Saruna ar premjeru Krišjāni Kariņu (78)

(Pasmejas.) Man liekas, ka man gandarījums varētu būt tad, kad šī pandēmija beidzot būs beigusies.

(..) Man ir gandarījums par to, ka, neskatoties uz sākotnējām domstarpībām, katru reizi visā šajā laikā mēs [valdība] esam varējuši vienoties.

Drīz jau būs gads, kopš veselības ministra amatā ir Daniels Pavļuts. Vai viņš ir attaisnojis jūsu cerības kā ministrs?

Gads vēl nav pagājis, un nenoliedzami viņš ir ienācis valdībā ļoti grūtā laikā ar ļoti grūtu atbildības posteni. Protams, Veselības ministrija turpina strādāt un, kā varētu teikt, paši turpina labāk iemācīties, kā šajā pandēmijā būtu vislabāk rīkoties. Tas, kur ministram ir iespēja, ir ne tikai šī pandēmijas krīze, bet vispār veselības aprūpē ir ļoti daudz darāmo darbu, lai tieši sakārtotu pašu sistēmu.

Viens no šiem sistēmas sakārtošanas elementiem ir slimnīcu tīkla izveide.

Covid-19 laikā mēs ieraudzījām, kā lielās reģionālās slimnīcas sadarbojas ar mazākām slimnīcām, kā tas arī nākotnē ir paredzēts. Tagad ir līdz galam jāpiefiksē un jānosaka kārtība, lai pacientiem būtu vislabākā aprūpe ar visjēdzīgāko un sakārtotāko veselības aprūpes tīklu. Šis ir viens darbs, kas ir vēl darāms - pandēmija ir iezīmējusi, kā tas varētu būt.

Es domāju, ka no visiem ministriem, kas mums valdībā ir, veselības ministra portfelis noteikti nav viens no garlaicīgākajiem. Tas tiešām ir izaicinājumu pilns.

Pirms aptuveni divām nedēļām raidījumā "Nekā personīga" tika publiskoti atšifrējumi no valdības 11 stundu ilgās sēdes pirms "stingrās mājsēdes" izziņošanas. Šķiet, ka jūs savā valdībā mēdzat palikt mazākumā. Tā tas notiek bieži?

(Pasmejas.) Jāatceras, ka sižets bija atstāsts par samērā garu sēdi. Jebkurā diskusijā tik ilgā laikā un atsevišķās reizēs var izskanēt dažādi izteikumi, bet beigās galvenais ir rezultāts.

Es vadu koalīcijas valdību, līdz ar to man nav pilnvaru vienpersoniski lemt, bet, ja es tā padomāju - visā šajā laikā es neesmu katru reizi uzvarējis visus argumentus un pārliecinājis visus kolēģus, bet esmu spējis katru reizi virzīt kolēģus uz kopēju lēmumu, un ļoti bieži tas lēmums ir bijis tajā virzienā, kas arī man liekas pareizs.

Tas ir ļoti dinamisks process, galvenais, ka mēs vēl aizvien turpinām nonākt pie kopsaucēja.

Piemēram, mēs - kā koalīcijas valdība - jau esam izstrādājuši un Saeima ir pieņēmusi četrus valsts budžetus, kas mūsu valsts politikā nav norma. Četrus budžetus laikam neviena valdība nebija pieņēmusi, un tas nav tāpēc, ka mums nav domstarpību, tas ir tāpēc, ka mums ir spēja pārvarēt mūsu domstarpības. Nu process tam reizēm ir strīdīgs un vienmēr ļoti sarežģīts.

Tas, ko es tagad esmu pieradis darīt, man ar kolēģiem patīk strādāt un mēs varam vienoties, kas arī ir pats galvenais.

Citēšu jūs: "Ja mēs nevienojamies, es saprotu, ka tūlīt Valsts prezidents mūs pataisīs visus par āžiem." Tā ir noticis jau iepriekš, ka prezidents valdību pataisa par āžiem? Kā jūs vērtējat sadarbību ar Egilu Levitu?

Sadarbība ar Levitu ir ļoti konstruktīva - viņš ir konstruktīvi domājošs cilvēks svarīgā amatā, bet ar viņu man ir bijušas ļoti daudzas un ļoti auglīgas diskusijas.

(Smaida.) Par šo sēdi runājot, es pats nopriecājos par savu valodu, kā tā dažreiz iznāk ārā, ka brīžiem jāsāk smieties.

Atcerieties, lai panāktu grupā vienošanos, ir dažādi veidi, kā to var darīt, es kā jebkurš vadītājs reizēm izmantoju tādus argumentus, kas tajā brīdī gūs dzirdīgas ausis.

Es bieži izmantoju visādus argumentus. Sākumā mums nebija nekādas vienošanās, un tad mēs lēnām virzījāmies uz rezultātu. Tas ir tas process! Es labprāt tad, kad vairs nebūšu politikā, varētu ļoti daudz stāstīt par sarunu vadīšanas procesu, kurā gan mūsu, gan Eiropas politikā esmu guvis ieskatu.

Ir jāsaprot, ka jūs ieguvāt ieskatu dinamikā un tā dinamika ir tiešām liela un reizēm cilvēki izsakās daudz asāk, es jau tā diezgan maigi tur izteicos. Drusku jāpasmejas, ar šodienas acīm skatoties.

Ko jūs domājat par mediju darbu – vai žurnālisti palīdz cīņā ar pandēmiju vai tieši pretēji?

Kopumā palīdz. Es, protams, personīgi gribētu, lai mazāk kritizētu, bet tam visam ir sava vieta mūsu demokrātiskajā sistēmā. Nenoliedzami bez mediju palīdzības neizplatītos tā informācija, ko mēs vēlamies iedot, piemēram, to, cik svarīgi ir vakcinēties un cik svarīgi ir saņemt balstvakcināciju. Jūs to izplatāt, un tas arī ir mūsu šīs pandēmijas [apkarošanas] stratēģijas pamatu pamatā. Bez medijiem mēs vispār nevarētu virzīties uz priekšu!

Kopumā man ir jābūt pateicīgam, un kritika ir kritika. Kā jāsaka, to garoziņu maizei arī ēdu līdz. (Smaida.)

Bet nenoliedzami ļoti pozitīvs efekts.

Nereti augsta līmeņa amatpersonas, tostarp arī ministri, ir saņēmuši draudus no iedzīvotājiem. Kā ir ar jums?

Šī ir ļoti svarīga tēma. Pašlaik Saeimā arī tiek virzīts likums par administratīvo sodu par naida kurināšanu un uzbrukumiem interneta vidē. (..)

Pirms sociālajiem medijiem cilvēki parasti neuzvedās tik nepieklājīgi - mēs varbūt mājās, skatoties televizoru un runājot ar radiem, par vienu vai otru cilvēku izteicāmies ne pārāk glaimojoši, bet, satiekot to cilvēku, kā parasti saka - ja nav ko labu pateikt, tad labāk neteikt neko, tā mēs pārsvarā arī esam audzināti un tā mūsu sabiedrība ir funkcionējusi.

Sociālajos medijos cilvēkiem liekas, ka viņiem ir ļoti liela brīvība, un tas, kas agrāk palika virtuves sienu ietvaros, tas tagad iziet visā pasaulē.

Kas ir negatīvi - cilvēki jau parasti neraksta to, kas viņiem patīk vai ko viņi mīl, bet tieši izsaka savas drūmās domas.

(..) Internetā nav tās interakcijas, un varbūt pusstundu vēlāk tā agresīvā komentāra autors vairs tā nemaz nejūtas. Burtiski sakot - varbūt cilvēks nav izgulējies, darbu zaudējis, tur varbūt citi iemesli, kāpēc viņš ir rakstījis šerpāk, nekā viņš faktiski ir domājis.

Problēma, protams, rodas tur, ka tas sāk no interneta nākt ārā [reālajā vidē]. Un tā tas arī notiek.

Mēs zinām, ka mediķi ļoti bieži sastopas ar lielu agresiju visā šajā laikā. Protams, arī politiķi, tostarp arī man ir izteiktas dažādas lietas. Tas, kas šiem draudētājiem būtu jāsaprot, viņi visi nonāk tiesībsargājošo iestāžu uzraudzībā, un vai tiešām tas ir nepieciešams?

No vienas puses, mums ar likumu kaut kas būtu jādara, bet es aicinātu mūs visus pirms dusmīga vai agresīva ieraksta publicēšanas noskaitīt līdz trīs.

Kā saka, mēs visi esam ģimenēs un skolās audzināti, ka mēs nevaram teikt visu, kas nāk prātā, tūlīt un uzreiz. (..) Kāpēc mēs mācām bērniem uzvesties, bet paši neuzvedamies? Mēs valstī un sabiedrībā varēsim sadzīvot tad, kad ieklausīsimies viens otrā un nebūsim naidīgi viens pret otru. Var būt domstarpības bez naida, un tas ir pilnīgi pamatoti, ka cilvēki var nepiekrist vienam, otram lēmumam, - tas ir normāli. (..)

Kā lielā publicitāte un darba apjoms ir ietekmējis jūsu personīgo dzīvi?

(Smejas.) Es varētu teikt, kopš es esmu šajā amatā, man personīgās dzīves nav diemžēl. Es domāju, ka kāda daļa varbūt iedomājas, cik gan tas ir jauki, būt uzmanības centrā.

Es drīzāk teiktu, ka man tas ir drīzāk traucējoši. Man darbs un uzdevums ļoti patīk, man tur nav nekādas aiztures, bet tas, ka līdz ar to tiek zaudēta iespēja vienkārši būt ikdienas cilvēkam... Es jau neesmu mainījies, bet tas, ka šim amatam nāk līdzi tā uzmanība, - šī ir absolūtā garoza šim darbam, tas noteikti nav nekāds pluss. Tā ir vienkārši jāpieņem un jāpierod.

Bet es reizēm skatos uz draugiem un domāju - redz, tev ir tā brīvība, ka tev apkārt nav apsardzes un visa pārējā.

Es aicinu ikkatru padomāt, ja jūs uzskatāt, ka jums nav labi, tad ziniet, ka kādam, piemēram, manā postenī, nav tādas iespējas kā būt mierā. Izbaudiet! Brīvība ir ļoti, ļoti augstu vērtējama.

Vai jūs vēlreiz kandidētu uz premjera amatu, ja zinātu, ka pēc aptuveni gada sāksies pandēmija? 

Es šeit esmu un politikā darbojos, lielas apzinības un atbildības dzīts. Varbūt tā ir mana audzināšana. Ar visu to, ko šodien zinu, es nebūtu mainījis savu lēmumu toreiz.

No mana skatpunkta raugoties - vai nu tu pats vari nodarboties ar politiku, vai arī gribot negribot politika nodarbosies ar tevi.

Tā es vienmēr sev esmu tādu kā pantiņu skaitījis. (Smaida.) Protams, ja ir iespēja ietekmēt kaut ko uz labo pusi, tā ir iespēja, ko cilvēks nedrīkst laist garām. Arī šeit - kurš to būtu domājis, ka uznāks tāda pandēmija un tik ilgstoši? Un neizskatās, ka tā tik ātri pazudīs... Nožēlot, nomainīt nē.

Var teikt tā, ka katrā darbā ir sava garoza, un tā ir manējā! Kādam jau tas darbs ir jādara, un jebkurā gadījumā, kā es jau teicu, faktiski pats darbs man dod ļoti lielu gandarījumu. (..)

Kādi izaicinājumi valdībai un sabiedrībai stāv vēl priekšā un par ko premjeram Krišjānim Kariņam ir vislielākais prieks un lepnums, uzzini video intervijā!