"Arī savas dziļākās un maigākās jūtas var turēt rokās un attiekties pret viņām lietiski," reiz teicis Rainis. Reizēm par jūtām nemaz netiek domāts, ja runa ir par iztiku un jumtu virs galvas. Sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros saņēmām anonīmu vēstuli no kādas mammas, kura neiet prom no bērna tēva, jo viņai ir svarīga atvases labklājība.
"Es vienmēr domāju, ja cilvēks ir izglītots, ļoti labi situēts un liela, pazīstama uzņēmuma vadītājs, viņš mācēs risināt problēmas un uzņemties atbildību. Es smagi maldījos. Arvien dzīvojam kopā, jo baidos, kā uzaudzināšu bērnu," savu stāstu iesāk sieviete. Sauksim viņu par Eviju.
Pirmoreiz dunku no sava dzīvesbiedra Evija saņēma pēc pusotra kopdzīves gada. "Mēs bijām viņa laukos. Es lūdzu paskaidrot dažādas situācijas, viņš ņirgājās un pazemoja mani, mēdījās.
Es dusmās paķēru čību un metu viņam. Netrāpīju. Pēc tam mani aiz matiem novilka pa kāpnēm lejā.
Draudēja man ar baltajām beretēm un vēl diezin ko. Es saģērbos un aizgāju."
Pa meža taku līdz pilsētai bijuši kādi 40 kilometri, Evija pēc sajūtām esot paspējusi noiet aptuveni 10, kad viņai atbrauca pakaļ. "Pēc tā visa pašķīrāmies. Domāju, ka nekad nedzīvošu ar šādu cilvēku," atminas sieviete.
Tad atkal pāris sagāja kopā. "It kā nožēloja pāri izdarīto, un tā mierīgi dzīvojām kādu laiku. Paliku stāvoklī. Cerēju, ka viss būs labi, jo pats arī gribot ģimeni un bērnu, kaut divi bērni jau ir, katrs no citas sievietes."