Cīņa par bērnu šķiršanās procesa laikā. Tēva pieredzes stāsts

Tie, kur bija cilvēki, esot viņš ar mammu, bet roboti simbolizējot tēti, tēta mammu un tēta draugus. Es nevarēju vairs neko pateikt," stāsta Andris.

Vīrietis atzīst, ka viņš līdz galam nesaprot sievas motīvus, jo bērnam tīri labi ir paticis pie viņa - tēvs ar dēlu katras brīvdienas pavadījuši kopā.

"Tad pienāca brīdis, kad es norāvu kovidu. Tā sanāca, ka es to uzzināju, kad dēls bija pie manis. Zvanīju sievai un prasīju - ko darām? Vest atpakaļ vai lai paliek pie manis? Sākās histērija, ka es speciāli savu bērnu gribu aplipināt. Puika aptuveni pusotru nedēļu dzīvoja pie manis, bet tad sieva neizturēja un atbrauca viņam pakaļ.

Tad arī viss principā sākās - kā viņi aizbrauca, dēls man vēlāk zvanīja un raudādams teica, ka mamma vairs neļauj mums tikties."

Pēc tam aptuveni pusgadu Andris ar savu dēlu diendienā esot sarakstījušies, reizi arī video zvanā sazvanījušies, bet arī tikai tad, kad mamma nav bijusi mājās. "Tā arī tā komunikācija pamazām noplaka. Es pat viņam vairāk nerakstu, jo tur viss ir "vienos vārtos"," stāsta vīrietis.

Viņš norāda: kad ģimene dzīvojusi kopā, nav bijis tā, ka viņš nebūtu piedalījies audzināšanā: "Es biju gan skolas vecāku padomē, gan klases, visos bērnudārzos. Jau no dēla dzimšanas tas viss bija mans rūpals, es ļoti gribēju to bērnu, tāpēc arī pastāvīgi piedalījos audzināšanā."

"Tad man apnika, un es uzrakstīju pirmo vēstuli bāriņtiesai"

Sieva gribējusi, lai tēvs satiek dēlu uz pāris stundām nedēļā pie viņas mājās. Andris skaidro, ka pāris reizes viņš tā ir mēģinājis, taču puika bijis tik nerunīgs un atsvešināts pret tēvu, ka viņa mērs bijis pilns. "Uzrakstīju bāriņtiesai vēstuli, kurā izklāstīju situāciju, un lūdzu viņiem palīdzību.

Proti, mēs ar sievu nedzīvojam kopā jau vairākus mēnešus, lūdzu viņiem palīdzību rast man iespēju saskarsmei ar dēlu."

Pie mediatora pāris bija panākuši mutisku vienošanos, ka dēls katras brīvdienas pavadīs pie tēva. Tāpat vecāki savā starpā bija vienojušies par uzturlīdzekļiem, cik daudz Andris maksās sievai, tāpat abi ģimenei piederošie spēkrati tika sadalīti lauleņu starpā. Viss kā pie "normālas šķiršanās" pienākas. "Protams, ar to arī bija problēmas. Kad auto nāca virsū skates, tad man zvanīja un prasīja, lai es to lūzni savācu. Aizbraucu pakaļ, un sākās saskandalēšanās," stāsta Andris,

piebilstot, ka "puikam bija jāredz daudz cūcību, kas pāra vidū ir notikušas".

"Tad es sapratu, ka bērns vairs nebrauks pie manis. Arī uz Jauno gadu tika izspēlēta līdzīga operete. Proti, bija jau sarunāts, ka bērns brauks pie manis, un viņš to ļoti gribēja, bet tur sieva ļoti nesmuki izdarījās... Viņa brauca no savas mammas mājās gar mani, bija domāts, ka izlaidīs puiku, bet viņš aizmiga un pamodās jau sievas mājās. To viņš man arī pats stāstīja, bet bāriņtiesa to neņēma vērā."

Laiks ritēja uz priekšu, un pēc vairāk nekā mēneša Andris saņēma ierakstītu vēstuli, bet ne no bāriņtiesas. Tā bija no policijas par administratīvā pārkāpuma procesa sākšanu.

"Pārkāpums tika klasificēts kā emocionāla un fiziska vardarbība pret bērnu.

Un tas bija tas mirklis, kad es sapratu, ka saviem spēkiem netikšu galā - man ir nepieciešams advokāts!" atminas Andris. Līdz saņemtajai apsūdzībai vīrietis pat neiedomājās, ka tāda vajadzība radīsies, viņš bija tikai sazinājies ar ģimenes lietu advokāti, lai saprastu, kā jātaisa laulības šķiršanas projekts. 

Uz administratīvo pārkāpumu Andris atbildēja ar paskaidrojumu, pieminot, ka šķietami no otra vecāka puses tiek manipulēts ar viņa dēlu.

"Tā es arī rakstīju, ka tas, ko sieva pašlaik dara, tā ir emocionālā vardarbība..." atklāj vīrietis.

Paziņojumi no atbildīgajām struktūrām sāka lēnām piepildīt Andra pastkastīti. Izrādās, ka jau bija sākta izmeklēšana un veiktas ekspertīzes. Vīrietim par to pat nebija ne mazākās nojausmas.

"Es arī tagad godīgi varu pateikt, ka rokas pret sievu es nebiju palaidis. Bļaušanas un kaut kas tāds ir bijis, jā! Nekāds jaukumiņš es neesmu, kas arī bija iemesls, kāpēc es sapratu, ka man ir jādodas prom, jo mājās jau sāka palikt par bīstamu," stāsta vīrietis. Andris uzskata, ka viņš ticis provocēts katru dienu.

Viņš arī izstāsta par vienu epizodi, kas tika klasificēta kā fiziskā vardarbība no viņa puses: "Dusmu uzplūdā es viņai telefonu "iestūmu sejā", nenoliegšu - mazliet pa degunu trāpīju." Vīrietis turpina, ka telefons un planšete viņam esot "kā uz baltas lapas", bez nekādām parolēm, brīvi pieejami kā dēlam, tā sievai.

"Lūk, man tāpat bija visu laiku jāatskaitās, kas man "Whatsapp" ir uzrakstījis un kāpēc kaut kas tāds ir uzrakstīts? Pat par darba lietām... Protams, sākās visādas histērijas, viņa pati gāzās zemē un sauca, lai dēls nāk skatīties, kā tētis mammu sit. Šādi arī ir bijis. To visu es esmu rakstījis un skaidrojis, bet es nezinu, vai kāds tam ir pievērsis uzmanību."

Ar advokāta palīdzību vīrietis sagatavoja vēstuli bāriņtiesai ar lūgumu uz laiku mātei pārtraukt bērna aizgādniecības tiesības un atdot tās viņam, kamēr sieva atgūs savu psihisko veselību.

"Es saņēmu viņu vēstuli, un es sapratu, ka tas principā ir sievas rakstītais. "Neproduktīvi pavada laiku ar bērnu, atbrauc - guļ," tās bija pāris rindas no vēstules. Bet, protams, ja es esmu nostrādājies visu dienu, ienāku siltā istabā un bērns klusām spēlējas - loģiski, ka es aizmigšu." (Pasmejas.)

Andris, šķirstot savu dokumentu kartotēku klēpjdatorā, atsauc atmiņā vēstuli no Valsts policijas, kurā kārtībniece pēc amatpersonas iniciatīvas konstatējusi, ka māte ilgstoši veic emocionālu vardarbību pret mazgadīgu bērnu. "Šo es pēdējā tiesā iekļāvu, bet no atbildētāja puses tika paziņots, ka nekas par to nav zināms, un viss palika gaisā karājoties. (..) Kas tur tālāk? Es nekā nezinu!"

Sanāk, ka pret Andra sievu it kā ir ākta administratīva lieta par emocionālo vardarbību pret bērnu, taču tā kaut kur ir "pazudusi birokrātijas līkločos". "Viņa saka, ka viņa neko nezina, nekas nav sākts - neviens nav pat nopratināts," tā Andris.

Paralēli sarakstei ar bāriņtiesu Andris arī saņēma vēstules no pašvaldības policijas iecirkņa par administratīvās lietas pagarināšanu.

2021. gada pavasarī visiem iesaistītajiem tapa skaidrs - mierīga šķiršanās nebūs iespējama.

Sarakstes ar atbildīgajām iestādēm pārtop sociālā dienesta apciemojumos un reālā aizturēšanā darbavietā

"Vienā mīļā dienā es ar savām pekelēm nonācu savā tagadējā dzīvesvietā - mammas vecajā mājā, tā bija diezgan nolaistā stāvoklī," stāsta Andris. "Tad, kad puika brīvdienas pavadīja pie manis, tad viņš arī dzīvoja tur pie manis. Protams, ņēmu sev blakus gulēt, jo nebija fiziski iespējams nekur citur viņam tobrīd atrast guļvietu," stāsta vīrietis, piemetinot, kas šis fakts tuvākā nākotnē viņam atspēlējās.

Pēc iespējas ātrāk vīrietis sāka remontēt savu dzīvesvietu un, kā pats smejas, - krāsa vēl īsti nebija nožuvusi puikas istabā, kad sociālais dienests jau bija ieradušies ciemos. "Atzinums par dzīvesvietas apsekojumu bija ļoti labs."

Birokrātijas līkločiem turpinoties, Andris tika izsaukts arī uz tikšanos ar bāriņtiesu, lai intervijā tiktu noskaidrotas tēva un dēla attiecības. "Man nācās tai kundzītei stāstīt, kā un par ko mēs komunicējam.

Teicu, ka mēs apskaujamies arī. Tā kundzīte ar tādu izbrīnu uz mani skatījās par to. Tobrīd es nesapratu, kāpēc..." atminas Andris.

Pēc kāda laika cīņa par saskarsmes tiesībām tika pārtraukta, jo Andris saņēma pret viņu ierosinātu krimināllietu par iespējamu sava dēla seksuālu izmantošanu.

"Es lasu un nespēju noticēt savām acīm... Mani neviens iepriekš par to nebija informējis," stāsta vīrietis. Viņš nekavējoties pieprasīja visu informāciju no Valsts policijas un skaidrojumu.

Pret Andri ierosinātā krimināllieta varēja maksāt viņa darbu. "To sieva ļoti labi zina, ja man ir kaut kādi likumpārkāpumi, es automātiski varu zaudēt savu darbu," norāda vīrietis.

Un tad vienu dienu policija ieradās pie Andra darbavietā.

"Viņi man piezvana, es izeju ārā. Iedomājos, ka turpat pasēdēsim, parunāsimies, bet nē, viņi man saka, ka esmu aizturēts. Uzreiz atņēma telefonu un vienojāmies, ka es ar motociklu braucu viņiem nopakaļ uz iecirkni. (..) Aizbraucām, iecirknī mani nopratināja, arī iepazinos ar lietas materiāliem.

Nu tur bija sirsnīgi sarakstīts - bērns divreiz ir atzinies, viņam dibenā bijis iekaisums, tētis gulējis blakus gultā bez drēbēm, kopā skatīti pornogrāfiska rakstura video un citas prātam neaptveramas lietas, kas visas ir izdomājums.

Es arī sniedzu skaidrojumus par visām šīm apsūdzībām," stāsta vīrietis. Viņš iestarpina: kad puika bija pavisam mazs, viņu bijis grūti pieradināt gulēt atsevišķi no vecākiem.

"Sanāk tā, ja viņš guļ pie sievas, tad viss ar to ir kārtībā, ja viņš guļ man blakus - uzreiz viss ir slikti? Tā sanāk,"

retorisks ir Andris. Vīrietis piekrita arī poligrāfam. Pratināšanas laikā viņš esot arī taujāts par audzināšanas niansēm, par ko vīrietis uzreiz piebilst: "Uz galvas kāpt es neļauju gan. Es esmu diezgan stingrs, ja runa ir par mācībām."

Pēc nopratināšanas likumsargi kopā ar Andri devās uz viņa dzīvesvietu, lai savāktu visus viņam piederošos datu nesējus un apsekotu māju. Vīrietis uzteic, ka apciemojums bijis ļoti solīds un formāls, ne tāds, kā rāda filmās.

"Viņi man jautāja, kur stāv kāda mana pornogrāfija, par ko es pasmējos un godīgi atbildēju: ja ir tāda nepieciešama, tad ieeju internetā, nevis to glabāju. Kaut kā stulbi tas liekas tagad, 21. gadsimtā."

Sākās aktīva izmeklēšana jaunajā krimināllietā, un pārējie procesi turpinājās, visam pa vidu pienāca dēla dzimšanas diena. Dzimšanas diena tika svinēta kādā no ūdens atpūtas parkiem, uz ko jubilāra tēvs ieradās kopā ar savu krustmeitu.

"Tas sievu un viņas radus izsita pamatīgi no sliedēm," stāsta Andris un piekrīt, ka tā tas varētu būt, jo "tu esi apsūdzēts par tādām briesmu lietām, bet, pirmkārt, tevi uzaicina uz ūdens atpūtas vietu, kur pieaugušie ar bērniem ir peldbiksēs, un tu ierodies kopā ar nepilngadīgu meitenīti".

"Šis ir pats smieklīgākais! Nu ne man smieklīgākais, protams..."

Vasaras vidū krimināllieta par seksuālo varmācību pret savu bērnu tika izbeigta, lietā secināts, ka nav pierādījumu, ka veikta seksuāla, fiziska un emocionāla vardarbība pret nepilngadīgo bērnu.

"Pa to laiku man atkal bija jāierodas policijā. Šis ir pats smieklīgākais! Nu ne man smieklīgākais, protams," iesāk Andris. "Parakstījos, atguvu telefonu, domāju, ka viss būs forši.

Izmeklētāji man noliek divus papīrus priekšā un saka man: "Sliktas ziņas! Jūsu telefonā atrasta bērnu pornogrāfija."

Un viņi sāk man rādīt ekrānuzņēmumus no kādiem video, kur redzams kails bērns, kurš ziemā stāv ārā un lej sev virsū aukstu ūdeni. Es skatos uz tiem pierādījumiem un mēģinu saprast, no kurienes ir tie video? Respektīvi, tie video bija 3 vai 4 gadus veci, tos man bija sūtījuši draugi "Whatsapp" - viens bija mans portugāļu kolēģis, otrs - mans brālis."

Šie abi video sekmēja to, ka Andris izmeklēšanas laikā nedrīkst pamest valsti un tika atvērta jauna krimināllieta.

"Sanāk, ka mans noziegums ir tas, ka es nejēdzu izdzēst vai uztaisīt tā, lai visi video un foto pēc saņemšanas izdzēšas? Protams, pretī saņemu atbildi, ka prokuratūra nav nekāda labdarības iestāde un tiem, kuri ir sūtījuši, tiem nekāds statuss nav - ne liecinieki, nekas!"

"Sanāk, ja es "Apple Music" klausos Nirvana "Nevermind" albumu, tad es arī sanāku noziedznieks?" tiešs ir Andris.

"Es vairāk nekā gadu nebūšu ticies ar savu zēnu"

Nākamā tiesas sēde par saskarsmes tiesībām gaidāma 2022. gada martā. "Sanāk, ka es vairāk nekā gadu nebūšu ticies ar dēlu," norāda Andris.

Sieva apsūdzību par seksuālo vardarbību no tēva puses ir pārstrīdējusi, bet lieta par bērnu pornogrāfiju ir kas pavisam cits, kam nevajadzētu ietekmēt cīņu par saskarsmes tiesībām.

"Mans mērķis jau no pirmās dienas ir tāds, ka es gribu regulāri tikties un aktīvi piedalīties dēla audzināšanā. Esmu attālināti sazinājies ar viņa klases audzinātāju, lai noskaidrotu, kā viņam iet. Izstāstīju, neiedziļinoties detaļās, ka nevaru satikties ar savu puiku, viņa bija saprotoša un priecīga, ka piezvanīju, jo viņa arī bija neizpratnē, kur es esmu pazudis," stāsta Andris.

Prašņāts, vai viņam ir kāda nojauta, kāda ir sievas motivācija atņemt vīram dēlu, viņš uzskata, ka "sievai ir milzīgs ego".

"(..) Tā ir atriebība par to, ka mūsu dzīves modelis neizdevās tā, kā viņa bija iecerējusi.

Man liekas, ka tā bija viņa, kas man to prasīja: "Nu? Vai tu tagad esi laimīgāks?" Godīgi? Tik sūdīgi kā tagad, man nekad dzīvē nav bijis, bet tai pašā laikā - to teroru es atpakaļ negribu."

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Atgādinām, ka nekāda veida vardarbība nav attaisnojama!

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.