Sadarbību ar režisoru Arvīdu Krievu Mārtiņš Brauns turpināja visu savu radošo mūžu, izveidojot vienu no stabilākajiem režisora un komponista tandēmiem Latvijas kinovēsturē - Brauns rakstījis mūziku visām sešām Krieva pilnmetrāžas spēlfilmām, no kurām portāla kolekcijā iekļautas Spēle (1981), Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987) un Ievas paradīzes dārzs (1990), kopā veidotas arī gandrīz desmit dokumentālās filmas, un šo lauciņu komponista kolekcijā pārstāv pusstundu garā filma Basi. Ir tāda vieta Kurzemē (1988) - glezniecisks vērojums, kura operators ir Dāvis Sīmanis seniors.
Šī ir viena no četrām filmām, par kurām Mārtiņš Brauns 1988. gadā saņēma nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps kā labākais dokumentālā kino komponists; tajā laikā mūzikas autoru darbs spēlfilmās un dokumentālajā kino tika vērtēts atsevišķās kategorijās, un fenomenāls ir fakts, ka nākamajā, 1989.gadā Mārtiņš Brauns saņēma Lielo Kristapu abās kategorijās - gan par mūziku Anša Epnera videofilmai Olimpiskais strops, gan par darbu Aivara Freimaņa spēlfilmā Dzīvīte (1989), ko var noskatīties portālā filmas.lv restaurētā kvalitātē.
Kopumā Mārtiņš Brauns saņēmis astoņas Lielā Kristapa balvas kā gada labākais komponists (1984-2000), no apbalvotajām filmām portālā skatāma arī ģimenes filma Ziemassvētku jampadracis (1993, režisors Varis Brasla) un dokumentālā filma par mākslinieci Aiju Zariņu - Eiropas nolaupīšana (1998, režisors Askolds Saulītis).
No visām filmām, kam Mārtiņš Brauns rakstījis mūziku, visplašāk pasaulē pazīstama režisora Jura Podnieka dokumentālā filma Vai viegli būt jaunam? (1986), un arī turpmāk Podnieks aicināja Braunu sadarboties filmās, kur nepieciešama īpaši emocionāla iesaistīšanās - kā triju Baltijas valstu Atmodas iedvesmotais Krustceļš (1990) un smeldzīgā Klusuma stunda (1992), kas veltīta Podnieka kinogrupas kolēģu, operatoru Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes aiziešanai mūžībā. Filmas finālā skan Mārtiņa Brauna dziesma Klusuma stunda ar Andra Slapiņa tekstu: "Stāvi, zeme, klusu. / Stāvi, mākoni, stāvi. / Jo nāve ir atnākusi…", un liktenīgas sakritības dēļ šī izrādījās Jura Podnieka pēdējā filma.