"Kad atbraucu uz Pedvāles muižu, iemitinājos istabās bez logiem, gulēju uz matračiem. Elektrības nebija, sveču gaisma, gatavoju ēdienu uz ugunskura. Bet pamazām viss uzradās, varēja sākt strādāt," raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" stāsta tēlnieks Ojārs Feldbergs.
Sveiks, Ojār! Paldies, ka uzņemat mūs savā muižā, īpašumā.
Man tagad rodas jautājums – kā jūs uzrunāt? Mākslinieks, muižnieks, tēlnieks, barons?
Es joprojām esmu tēlnieks, tēlnieki ietilpst mākslinieku kategorijā. Vēl var teikt, ka esmu dārznieks, es stādu akmeņus.
Kāda ir raža?
To ir grūti tagad pateikt, jo tie ir ilggadīgie stādījumi. Raža ir atkarīga no katra stādītāja ieinteresētības, domas, koncepcijas - būtībā akmens stādīšana ir eksperiments. Tas rezultāts jau īsti nav paredzams, to jutīs tikai pēc gadiem.
Jebkurš īpašums prasa saimniekošanu, īpaši jau vesela muiža. Vai jūs varat sabalansēt tēlnieka darbu ar ikdienišķu saimniekošanu? Es nezinu, jumts tek, kaut kas sabrūk, koks nogāžas.
Tādas lietas notiek. Vajadzēja paiet trīsdesmit gadiem, kopš muižas kungu māja ir sakārtota tādā stāvoklī, kāda tā ir. Bet runājot par muižu, mēs parasti domājam ēku, bet muiža bija sociāli ekonomiska vienība. Tā sastāvēja gan no kungu mājas, gan kalpu mājas, kūtīm, laidariem, pirtīm, klētīm, pagrabiem. Un arī ar zemi, kuru vajadzēja uzturēt.