Vienīgajiem bērniem ģimenē bieži tiek piedēvētas negatīvas rakstura īpašības. To, kādēļ vēl mūsdienās sabiedrība pieturas pie pārliecības, ka vienīgie bērni ir sliktāki, un vai tas kādreiz mainīsies, skaidro raidsabiedrība BBC.
"Augot kā vienīgajam bērnam ģimenē, es nejutos vientuļa un negribēju brāļus vai māsas. Es zināju, ka vienīgajiem bērniem piedēvē zināmas īpašības, un es jutos spiesta pierādīt, ka neesmu "tipiskā" vienpatne," ar savu pieredzi dalās Ženēva Valkere.
Viņa atklāj, ka laika gaitā iemācījusies citiem sniegt konkrētus iemeslus, kādēļ viņa izauga kā "normāls" cilvēks.
Negatīvi stereotipi par vienīgajiem bērniem ģimenē sabiedrībā ir cirkulējuši jau sen: šie bērni ir izlutināti, spītīgi, kautrīgi un nerunīgi. Pēdējās desmitgadēs veiktie pētījumi ir atklājuši, ka piedēvētajām īpašībām nav nekādas saistības ar minēto stereotipu.
Tieši otrādi - ir pierādīts, ka vienīgās ģimenes atvases kā sabiedrības grupa neiekļaujas stereotipos.
"Ideālā" ģimenes modeļa izmaiņas laika gaitā
Stereotipiem par vienīgajiem bērniem ģimenē ir sena vēsture, kas sniedzas līdz pat Viktorijas laikmetam un brīdim, kad radās bērnu psiholoģija kā akadēmisks studiju virziens.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā psihologi publicēja darbu, kas veidoja sabiedrības izpratni par vienīgajiem bērniem ģimenē. Viņu vidū bija bērnu psihologs Grenvils Stenlijs Hols, kurš kopā ar saviem mācekļiem publicēja aptaujas, kurās tika noteiktas vienīgo bērnu rakstura īpašības. Psihologs rakstīja par to, ka vecāki, kuri samīļo un izklaidē savus vienīgos bērnus, tos padara par pārāk jūtīgiem un narcistiskiem pieaugušajiem. (Holam pieder citāts, ka būt vienīgajam bērnam ir slimība pati par sevi.)