:format(webp)/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
Pirms apaļa gada šajā datumā dienas gaismu ieraudzīja mūsu lolojums, daudzreiz nomērīts un rūpīgi apčubināts - tam devām izaicinošu vārdu, nosaucot par Klik. Prieks par pašu radīto mums bija liels, bet ļoti īss, jo pandēmijas pirmais gads bija sarežģīts, brīžiem mokošs un pilns neziņas, pat nolemtības par to, kā dzīvosim tālāk. Šodien esam izauguši un pasaule līdz ar mums – esam kļuvuši gudrāki un apdomīgāki, vakcinēti un lepni par nupat 6000 aktīviem abonentiem tiešsaistes žurnālam Klik!
Viss jaunais vienmēr ir nezināmais, dabisku pretestību vai pasīvu stingumu raisošs. Tās ir bailes no pārmaiņām, bailes kļūdīties, vakcinēties, uzņemties atbildību, atļauties, spriest. Bailēm ir lielas acis, bet drosmei prāta skaidrība, tādēļ tā bija un vienmēr būs mūsu uzdrīkstēšanās pierādīt, ka kvalitatīva žurnālistika aizraujošā stāstījumā ir barība smadzenēm, kurai paliekošu vērtību piešķir žurnālistu, redaktoru un mediju profesionāļu ieguldītais darbs. Tas ir mūsu azarts katru dienu parādīt, ka klik-šķis smadzenēs nav vientuļš domas uzplaiksnījums, bet miljoniem neironu dzirksteļota prāta uguns, kas Latvijas sabiedrību padara labāku, izglītotu un informētu.
Tomēr nav uguns bez deguma. Vakar atkal sēdēju vēlu darbā, šaustīdams sevi, kādēļ neesmu mājās ar ģimeni un bērniem, bet lasu domu graudus no pelavām, lai pateiktu lielu paldies par tavu atbalstu un tavu uzdrīkstēšanos noticēt mūsu darbam, katru dienu sākot ar TVNET GRUPAs un Klik digitālo periodiku.
Mēs katrs vēlamies, lai esam novērtēti, sadzirdēti un uzklausīti, tā ir jebkuram cilvēkam tik ļoti nepieciešama personiskā tuvība, kas nav vien ņemama, bet gan dodama. Tad kādēļ uzticamos medijos strādājošie pienākumu pret sabiedrību uztver kā savas dzīves svarīgāko misiju un tādēļ bieži nepamana sev tuvāko cilvēku saucienus saņemt uzmanību un rūpes? Vai tā ir divkosība prasīt citiem to, ko paši nespējam? Nē,