Šodienas redaktors:
Marina Latiševa

"Cik cilvēkiem jānomirst, lai uz viņu rēķina izglābtu vakcinācijas pretiniekus?" Vēzis nonāvēja Ingas tēti - viņš nesagaidīja vietu slimnīcā

Ilustratīvs attēls. Foto: Ralf Geithe/Shutterstock

Slimnīcas turpina pildīties ar Covid-19 inficētajiem, tādejādi aizkavējot vai pavisam pārtraucot plānveida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. "Cik cilvēkiem jānomirst vai jācieš sāpes, (..) lai uz viņu rēķina izglābtu vakcinācijas pretiniekus, kas slimnīcā nedēļām ārstējas no kovida?" šādu jautājumu ziņu portāla TVNET intervijā uzdod Inga, kuras tētis nesagaidīja vietu slimnīcā, lai izietu ārstēšanās kursu, pēc kura varētu saņemt ķīmijterapiju.

Ingas vecākiem Veltai un Jurim Serafimovičiem pandēmija atnesa vienu triecienu pēc otra. Kad šī gada februārī ārstu kosīlijs pieņēma lēmumu, ka Veltai jāveic gūžas operācija, sieviete to uztvēra kā atvieglojumu, lai gan rindā jāgaida vairāki mēneši. "Sāpes vairs nelikās tik neciešamas, jo gaidītais atvieglojums ar katru dienu šķita tuvāks - jau pēc gada viņa varēs staigāt!"

Velta burtiski sakodusi zobus pacieta sāpes un aprūpēja vīru, kurš jau četrus gadus ārstējās no prostatas vēža - palīdzēja nomazgāties un saģērbties, veda pie ārstiem, gatavoja ēst, darīja mājas darbus.

Beidzot tika noteikta operācijas diena Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā - 26. oktobris. Velta sakopoja spēkus - izstaigāja ārstus, nodeva analīzes un veica medicīniskās pārbaudes, kas vajadzīgas pirms operācijas. Zinot, kāda ir situācija valstī, visa ģimene cerēja, ka operācija tomēr notiks.

24. oktobra vakarā Veltai pienāca īsziņa, ka operācija atcelta uz nenoteiktu laiku.

Sieviete raudājusi visu nakti, vairs nebija spēka: vīrs kopjams, bet viņa bez operācijas drīz no gultas nespēs izkāpt, kur nu vēl staigāt un rūpēties par tuvo cilvēku un sevi.

Tikmēr Ingas tēvam, kurš kopš 2018. gada ārstējās no prostatas vēža, tika atlikta ikmēneša ķīmijterapija, jo 67 vecais vīrietis jutās slikti un saviem spēkiem aizbraukt no Bauskas uz Rīgu, kur notiek terapija, vairs nespēja. Ņemot vērā, ka viņa veselība periodisku uzlabojās, te atkal pasliktinājās, ģimenei bija skaidrs, ka nepieciešama ārstēšanās stacionārā.

"Katru reizi, kad tēvs ārstējās slimnīcā, ārsti viņu "dabūja uz kājām" un tēva dzīves kvalitāte ievērojami uzlabojās," saka Inga, atceroties, kā pirms dažām nedēļām, aizbraukusi pie vecākiem, nespēja valdīt asaras. "Tētis no gultas necēlās jau otro nedēļu un bija pilnīgi kopjams - jāmaina pamperi. Atkal izsaucām ātro palīdzību.

Paldies mediķiem, kas šajos apstākļos ir saglabājuši cilvēcību un profesionālo varēšanu.

Viņi izpētīja tēva slimības vēsturi un precīzi paskaidroja, kā viņu kopt mājās. Mediķi teica, ka tēvu vajadzētu stacionēt, bet, ņemot vērā, ka rindas ir garas un nav prognozējams, kad un kur viņš tiks uzņemts, to nebūtu ieteicams darīt."

Šī nebija pirmā reize, kad Juris netika stacionēts tādēļ, ka slimnīcas ir pārpildītas ar Covid-19 pacientiem. Jau pavasarī Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi nolēma Ingas tēvu vest uz Rīgu. "Tur atteica - slimnīcas pilnas ar Covid-19 slimniekiem, un nosūtīja brigādi uz Jelgavu, kur savukārt konstatēja, ka palīdzēt nevar, jo slimnīcā nav onkoloģijas nodaļas. Gala rezultātā tēti aizveda uz Rīgu, kur lūdzām viņu sūtīt jau no sākta gala," stāsta Inga. Nākamajā mēnesī Juris palika mājās - sievas un bērnu parūpēts, gaidot, kad slimnīcā atradīsies vieta arī viņam. Tomēr kļuva aizvien sliktāk.

Ģimene nepadevās līdz pēdējam - zvanīja visur, kur varēja, līdz saņēma atbildi, ka, pat ja atrastu vietu Jurim, nav mediķu, kas viņu varētu aprūpēt.

Tobrīd Juris jau bija kopjams un barojams. "Ar lielām grūtībām atradām medmāsu, kas brauca un lika sistēmas vectēvam, bet, diemžēl, ar to bija par maz. Īsā laikā viņa veselība krasi pasliktinājās un vectēva dzīvība izdzisa," stāsta Ingas meita un Jura mazmeita Leina.

"Kāpēc slimnīcā neatradās vieta manam tēvam - laikā, kad mums jau 11 mēnešus ir pieejamas vakcīnas, kas ļauj nenoslogot medicīnas sistēmu, bet mēs cīnāmies par to kovid slimnieku dzīvību, kuriem "pandēmija neeksistē", kovids nav bīstams un vakcīnu nevajag," jautā Inga.

"Kāpēc mediķiem jātērē resursi uz cilvēkiem, kuriem ir nospļauties par pārējiem, atņemot iespēju savlaicīgi saņemt palīdzību sirds un asinsvadu slimību pacientiem, onkoloģiski slimajiem, tiem, kas ir ilgi gaidījuši operāciju, pacientiem ar politraumām, apdegumiem, saindēšanos, tiem, kam nepieciešana reanimācija?

Es saprotu, ka ārsts ir devis Hipokrāta zvērestu, viņam ir jāglābj ikviena dzīvība, bet vai mani vecāki nav jāglābj? Viņi maijā pabeidza vakcinācijas kursu, viņiem ir divi vakcinēti bērni, bet nebija iespēja saņemt palīdzību, kad tā tik ļoti bija vajadzīga," turpina Inga.

"Ja būtu vakcīna pret vēzi vai gūžas nodilšanu - ja vien būtu šāda iespēja saglabāt veselību, mēs to izmantotu, bet nav...

Kāpēc atsaka cilvēkiem, kas savu pienākumu pret sabiedrību ir izpildījuši?" Pēc viņas domām, vakcīnas noliedzēji savu izvēli ir izdarījuši. "Ja jau viņu imunitāte ir tik stipra, lai atsakās no ārstēšanās slimnīcā un ēd pīlādžogas. Ļaujiet, lūdzu, dzīvot tiem, kas to vēlas!" 

Jura un Veltas mazmeita Leina noslēgumā saka: "No savas ģimenes puses gribētos cilvēkus aicināt solidarizēties." 

Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu