"Cik cilvēkiem jānomirst, lai uz viņu rēķina izglābtu vakcinācijas pretiniekus?" Vēzis nonāvēja Ingas tēti - viņš nesagaidīja vietu slimnīcā

Tikmēr Ingas tēvam, kurš kopš 2018. gada ārstējās no prostatas vēža, tika atlikta ikmēneša ķīmijterapija, jo 67 vecais vīrietis jutās slikti un saviem spēkiem aizbraukt no Bauskas uz Rīgu, kur notiek terapija, vairs nespēja. Ņemot vērā, ka viņa veselība periodisku uzlabojās, te atkal pasliktinājās, ģimenei bija skaidrs, ka nepieciešama ārstēšanās stacionārā.

"Katru reizi, kad tēvs ārstējās slimnīcā, ārsti viņu "dabūja uz kājām" un tēva dzīves kvalitāte ievērojami uzlabojās," saka Inga, atceroties, kā pirms dažām nedēļām, aizbraukusi pie vecākiem, nespēja valdīt asaras. "Tētis no gultas necēlās jau otro nedēļu un bija pilnīgi kopjams - jāmaina pamperi. Atkal izsaucām ātro palīdzību.

Paldies mediķiem, kas šajos apstākļos ir saglabājuši cilvēcību un profesionālo varēšanu.

Viņi izpētīja tēva slimības vēsturi un precīzi paskaidroja, kā viņu kopt mājās. Mediķi teica, ka tēvu vajadzētu stacionēt, bet, ņemot vērā, ka rindas ir garas un nav prognozējams, kad un kur viņš tiks uzņemts, to nebūtu ieteicams darīt."

Šī nebija pirmā reize, kad Juris netika stacionēts tādēļ, ka slimnīcas ir pārpildītas ar Covid-19 pacientiem. Jau pavasarī Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi nolēma Ingas tēvu vest uz Rīgu. "Tur atteica - slimnīcas pilnas ar Covid-19 slimniekiem, un nosūtīja brigādi uz Jelgavu, kur savukārt konstatēja, ka palīdzēt nevar, jo slimnīcā nav onkoloģijas nodaļas. Gala rezultātā tēti aizveda uz Rīgu, kur lūdzām viņu sūtīt jau no sākta gala," stāsta Inga. Nākamajā mēnesī Juris palika mājās - sievas un bērnu parūpēts, gaidot, kad slimnīcā atradīsies vieta arī viņam. Tomēr kļuva aizvien sliktāk.

Ģimene nepadevās līdz pēdējam - zvanīja visur, kur varēja, līdz saņēma atbildi, ka, pat ja atrastu vietu Jurim, nav mediķu, kas viņu varētu aprūpēt.

Tobrīd Juris jau bija kopjams un barojams. "Ar lielām grūtībām atradām medmāsu, kas brauca un lika sistēmas vectēvam, bet, diemžēl, ar to bija par maz. Īsā laikā viņa veselība krasi pasliktinājās un vectēva dzīvība izdzisa," stāsta Ingas meita un Jura mazmeita Leina.

"Kāpēc slimnīcā neatradās vieta manam tēvam - laikā, kad mums jau 11 mēnešus ir pieejamas vakcīnas, kas ļauj nenoslogot medicīnas sistēmu, bet mēs cīnāmies par to kovid slimnieku dzīvību, kuriem "pandēmija neeksistē", kovids nav bīstams un vakcīnu nevajag," jautā Inga.

"Kāpēc mediķiem jātērē resursi uz cilvēkiem, kuriem ir nospļauties par pārējiem, atņemot iespēju savlaicīgi saņemt palīdzību sirds un asinsvadu slimību pacientiem, onkoloģiski slimajiem, tiem, kas ir ilgi gaidījuši operāciju, pacientiem ar politraumām, apdegumiem, saindēšanos, tiem, kam nepieciešana reanimācija?

Es saprotu, ka ārsts ir devis Hipokrāta zvērestu, viņam ir jāglābj ikviena dzīvība, bet vai mani vecāki nav jāglābj? Viņi maijā pabeidza vakcinācijas kursu, viņiem ir divi vakcinēti bērni, bet nebija iespēja saņemt palīdzību, kad tā tik ļoti bija vajadzīga," turpina Inga.

"Ja būtu vakcīna pret vēzi vai gūžas nodilšanu - ja vien būtu šāda iespēja saglabāt veselību, mēs to izmantotu, bet nav...

Kāpēc atsaka cilvēkiem, kas savu pienākumu pret sabiedrību ir izpildījuši?" Pēc viņas domām, vakcīnas noliedzēji savu izvēli ir izdarījuši. "Ja jau viņu imunitāte ir tik stipra, lai atsakās no ārstēšanās slimnīcā un ēd pīlādžogas. Ļaujiet, lūdzu, dzīvot tiem, kas to vēlas!" 

Jura un Veltas mazmeita Leina noslēgumā saka: "No savas ģimenes puses gribētos cilvēkus aicināt solidarizēties."