/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
"Mēs esam četru cilvēku ģimene - mamma, tētis un divas meitas. Kaut arī Lāsma ir 3 gadus vecāka par māsu, saucam jaunāko meitu par "mazo - lielo" māsu, jo esam diezgan ačgārnā situācijā jau 19 gadus, kurā jaunākā māsa pieskata vecāko, nevis otrādi," stāstu par Lāsmu sāk viņas mamma.
Lāsma ir 22 gadus jauna sieviete ar kompleksiem attīstības traucējumiem, bet "visus šos gadus esot sajūta kā ar mūžīgo divgadnieku", atzīst jaunietes mamma.
"Jā, viss pareizi - Lāsma ir mūžīgais un tik ļoti īpašais bērns mūsu ģimenē!
Vēlme Lāsmai visu darīt ir milzīga, bet diemžēl viss nav pa spēkam, un tad mājās ir kreņķis.
Es nevaru žēloties, jo situāciju esam pieņēmuši jau sen.
Vai tas ir pareizi vai nepareizi - nezinu, bet mēs pietiekoši agri sapratām, ka ar negācijām un pārdzīvojumu par sociālo sistēmu Latvijā mēs sevi "saēdīsim".
Un nekas diži jau nav mainījies šo divdesmit gadu laikā! Vāji, ļoti vāji. Nevēlamies, lai šis emociju izvirdums saēd mūsu ģimenes gaišos mirkļus. Man, vīram un "mazajai - lielajai" māsai šobrīd pietiek spēka ģimenes ikdienai, kaut tā prasa zināmu piepūli, bet esam apraduši, zinām ar ko rēķināties.
Apbrīnoju biedrības "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi" enerģiju iestāties par mūsu visu bērniem, par īpašajiem bērniem.
Man un vīram šobrīd svarīgi "mazo - lielo" māsu nolikt uz stabilitātes pamatiem - izskolot, lai varētu ne tikai par sevi parūpēties, bet arī par Lāsmu, kad mūsu vairs nebūs.