Vai tu proti atšķirt un ieraudzīt vardarbības dažādās sejas? Visbiežāk līdzcilvēki tās nepamana

Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka "šāda veida traumas saistās ar kaut ko ļoti, ļoti intīmu un ļoti personisku, tās saistās ar mūsu dziļāko būtību".

"Tāpēc nav iespējami universāli padomi, kas palīdzētu, jo ir jāatrod, kas tieši man varētu palīdzēt, bet tas, ko mēs zinām par šīm traumām - šī pieredze posta un iznīcina tik ilgi, kamēr tā ir iekšā un tiek slēpta.

Nav nekā mokošāka, kā dzīvot ar šo traumu, par kuru neviens cits nezina. (..) Mēs zinām, ka tad šī trauma iekapsulējas ķermenī - tā rada problēmas prātā, ķermenī un visā dzīvē. Tāpēc pirmais un absolūti svarīgākais ir atrast cilvēku un vajag tikai vienu cilvēku - tas var būt speciālists (..), tas var būt cits pieaugušais, tas var būt kāds no ģimenes, kuram tu uzticies. Ļoti svarīgi, lai tas būtu pieaugušais, jo pieaugušais var uzņemties sava veida atbildību un saprast, kas būtu jādara tālāk."

Kā sabiedrība var palīdzēt pārraut vardarbības apburto loku?

Audzināšana

Atslēgas vārds - preventīva rīcība, kā pamatā ir sabiedrības izglītošana. Jebkurš cilvēks sākas no mammas, un pirmie attīstības gadi var tiešā veidā ietekmēt cilvēka turpmāko dzīvi. 

Lai bērni varētu izvairīties no veselībai un dzīvībai bīstamām situācijām, iepazīstot savu seksualitāti, biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle aicina vecākus jau no agrīna vecuma runāt ar saviem bērniem par tēmām, kas skar seksualitāti: "Vecākiem jau no bērnības ar bērniem ir jāveido emocionāli tuvas attiecības. Runāt, būt siltiem un atklātiem, jo pēc tam tas palīdzēs bērniem savas seksualitātes veidošanā un pašapziņas celšanā. Ja bērnam būs lielāka pašapziņa un pašvērtība, tad viņam visi šie riski būs mazāki, tas ir tas, ko mēs varam darīt.

Un neklusēt, ja kaut kas notiek ar pazīstamu cilvēku bērniem. Tas ir tas, kas ir jāsaka arī mūsu bērniem - neklusē, palīdzi draugam un līdzcilvēkam."

"Principā bērni tiek mācīti klausīt pieaugušos, un tas ir normāli. Bet ir jāmāca arī pateikt nē. Īpaši, ja pastāv risks saskarties ar vardarbību, un šis risks ir gana augsts ikvienam bērnam," Centra "Dardedze" psiholoģe Līga Rēdliha nav vienīgā no ekspertiem, ar ko portāls "Apollo.lv" ir runājušies, un, kas norāda, ka seksuālās vardarbības upuri visbiežāk ir bērni un parasti pāridarītājs ir kāds tuvs cilvēks.

"Ir tik ļoti svarīgi iedot zināšanas bērniem un pieaugušajiem, kas ir vardarbība un kā atpazīt sevī šo "iekšējo signalizāciju", kas var pateikt priekšā, ka kaut kas nav labi," sarunā ar portālu "Apollo.lv" pauž psiholoģe Rēdliha. "Gana liela daļa vecāku uzskata, ka viņi, piemēram, drīkst savu bērnu pērt vai iepļaukāt. Ja bērns piedzīvo šādu attieksmi no saviem tuvākajiem, viņš ar šādu pieredzi var uzskatīt, ka jebkurš cits pieaugušais ar viņu var darīt, ko viņš grib.

Attiecīgi - ja vecāks ieper savu bērnu un saka, ja tev kāds dara pāri, tad tev par to ir jārunā, tur sanāk milzīgs absurds."

Sabiedrības tolerance

Uz jautājumu, kā mēs varam novērst vardarbību, ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons atklāti atbild, ka viņš nezina: "Pēc būtības vardarbība turpinās eksistēt sabiedrībā visu laiku. Diemžēl. Pēc idejas - veselai paaudzei ir jāmainās, kura uzskata, ka tikai "mana taisnība ir pareizā", iesist ir normāli, kliegt uz bērnu ir normāli, izpaust emocijas netiks pieļauts un tā tālāk - tā ir vesela sistēma, kas atbalsta vardarbību.

Protams, viss nav tik šausmīgi, kā es to aprakstu. Sabiedrība tomēr mainās, un par to tiek runāts."

Psiholoģe Līga Rēdliha uzsver, ka "mums - kā sabiedrībai - ir ļoti tāls ceļš ejams līdz nulles tolerancei pret vardarbību".

"Tas ir ļoti sadzīvisks piemērs, bet lielākajai daļai pieaugušo ir noteikta vardarbības pieredze un lielākā daļa pieaugušo uz to raugās kā daļu no savas pieredzes, kas ir pilnīgi normāla.

Līdz ar to cilvēki emocionāli reaģē tikai tajā brīdī, kad dzirdētā vai redzētā vardarbība pārsniedz personīgi piedzīvoto. Attiecīgi - tas, kas ir manā pieredzē, tas ir normāli. Un tad, ja kādam dara vairāk pāri, tas tad vairs nav normāli," norāda centra "Dardedze" psiholoģe.

Pamani vardarbību!

Vardarbība ģimenē ir ļaunprātīgas rīcības modelis – uzvedība, ko pašreizējais vai bijušais partneris, laulātais vai draugs izmanto, lai kontrolētu otras personas uzvedību, norāda krīzes centrā "Skalbes".

Vardarbība bieži sākas ar draudiem, apsaukāšanos, durvju ciršanu vai trauku plēšanu, līdz tā pāraug otra cilvēka grūstīšanā, sišanā un citās vardarbīgās rīcībās.

Sabiedrībā valda uzskats, ka indivīda drošība visvairāk tiek apdraudēta uz ielas, taču sievietes biežāk cieš no vardarbības, tostarp izvarošanas, vai tiek noslepkavotas pašas savās mājās. Varmākas bieži ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi, draugi un paziņas, nevis nejauši svešinieki.

Gandrīz katrs no mums ir dzirdējis savas paziņas vai draudzenes sakām: "Ja viņš man kādreiz iesistu, es tūlīt ietu prom." Taču nereti, nonākot vardarbīgā situācijā, nav nemaz tik vienkārši to izdarīt.

Joprojām daudzi uzskata, ka vardarbība starp partneriem ir privāta lieta, kurā sabiedrībai nav jāiejaucas. Šādi domājot, mēs ignorējam faktu, ka vardarbība ir noziegums. Turklāt vardarbība ģimenē nav saistīta ar personas izglītības līmeni, materiālo stāvokli, reliģiskajiem uzskatiem, vecumu un tautību.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.