Nevēlami pieskārieni, bļaušana, žņaugšana, nebeidzami mājas aresti un badināšana - tas viss kļuva par Ievas (vārds mainīts) ikdienu, kad viņai bija 13 gadi un mājās ienāca mammas jaunais draugs. "Meitiņ, tikai klausi viņu!" bija viss, ko mamma Ievai varējusi pateikt, jo patēvs bija vienīgais "pelnītājs mājās".
Ievai ir mazliet virs 30. Viņa spilgti atceras savas dzīves sāpīgākos mirkļus - pusaudzes gadus - it kā tas būtu noticis vakar. "Tad, kad mamma mani iepazīstināja ar savu draugu, man jau bija 13 gadi. Tā bija vasara. Es biju atgriezusies no internātskolas, un viņi abi mani sagaidīja autoostā. No sākuma mēs viņu ģimenē itin nemaz negribējām pieņemt, jo mēs esam liela ģimene - mammai esam četri bērni. Tad jau likās, ka mums viņš nepatīk, vienīgi viņš atrada kopīgu valodu ar mūsu vienīgo brāli. Mēs jau tad - meitenes - centāmies pārliecināt mammu, lai dzen viņu projām," stāsta Ieva.
Nudien, mamma paklausīja savas atvases un viņš piekrita izvākties, bet tikai uz laiku. "Pēc tam mamma nāca pie mums un lūdzās, lai pieņemam viņu. Jau toreiz mums visiem bērniem domu gājiens bija pareizs, ka no šī cilvēka ir jātiek vaļā. Bet tā nu sanāca, ka mamma stipri pārdzīvoja, un gribējām, lai mamma jūtas laimīga, tāpēc mēs lūdzāmies viņu, lai viņš paliek."