Piektā karantīna, saslimšana, darbs no mājām... Kas var likt pārdomāt un potēties pret Covid-19? Daudzbērnu ģimenes pieredze (26)

"Es nobijos."

"Sestdien, 9. oktobrī, pie mums atnāca draugi.

Bijām tiešām priecīgi pa ilgiem laikiem uzņemt ciemiņus. Pirms tam no tusiņiem ļoti izvairījāmies.

Pasēdējām un pēc mirkļa uznāca drebulis. Sākumā es neiedziļinājos, domāju, ka vienkārši kaut kas uznācis, bet sliktā pašsajūta turpinājās arī nākamajā dienā. Bija tiešām slikti - drebulis, neliela temperatūra un ļoti spēcīgas galvassāpes, pret kurām nepalīdzēja pilnīgi nekas. Svētdien vīrs kopā ar bērniem aizbrauca prom, lai es varētu mierā gulēt," pirmo saslimšanas dienu apraksta Ieva.

Par Covid-19 aizdomu nebija, tas pat neesot ienācis prātā.

"Svētdienas vakarpusē man kļuva labāk. Likās, ka varbūt gripa - lauza kaulus un nebija apetītes, kas man ir raksturīgi slimojot. Pirmdiena pagāja līdzīgi, bet otrdien aizgāja ciet deguns, taču iesnu nebija. Trešdienas rītā man pazuda oža. Tad es sapratu, ka tas ir Covid-19. Tikai tad es saslēdzu pazīmes - temperatūra, galvassāpes, kaulu laušana, aizlikts deguns, pazudusi oža, bet vēlāk trešdienā - arī garša.

Pašsajūta gan jau bija diezgan laba, bet pazudusi garša - tas ir kosmoss.

Pazudusī oža man traucēja mazāk, bet tieši tajā dienā bija ļoti garšīgas pusdienas, mans vīrs gatavo ļoti garšīgu, spēcīgā marinādē iemarinētu lasi, visi pie galda sēdēja un baudīja gardu muti, kamēr es neko nejutu. Garša neatgriezās kādas trīs dienas. Pamazām tai atgriežoties, pasūtījām piparainus, stiprus ēdienus, bet jāteic, ka ne oža, ne garša nav tāda kā agrāk.

Man patiesībā bija ļoti izteikta oža, pat pārāk, attiecīgi varbūt tas pat ir kaut kāds ieguvums.

Arī citi Covid-19 pārslimojušie ir teikuši, ka tieši oža atgriežas vislēnāk," atminas Ieva.

Sievietes ceturtajā slimošanas dienā apslima arī viņas vīrs un vecākā meita - abiem parādījās spēcīgas iesnas.

"Viens mirklis, un viņi bija reāli saaukstējušies. Vīrs gan turpināja doties uz darbu, jo ir potēts. Saaukstēšanās nepārgāja, tāpēc pirmdienā viņš nolēma uztaisīt testu un, plānojis turpināt doties uz darbu, viņš "aplauzās", jo tests, pretēji viņa prognozēm, izrādījās pozitīvs. 

Tā kā mums ir trīs bērni vecumā līdz septiņiem gadiem, jāteic, paldies dievam, ka vairs nav obligāti jāstrādā mājās, kā tas bija iepriekš, jo tas nav nopietni. Tad vajag maizīti, tad multenīti - tas ir nereāli," pauž četru bērnu mamma.

Viņa stāsta, ka jau līdz šim daudzi viņai teikuši, ka kaut vai tieši tāpēc, ka viņai ir astma, nevajadzētu riskēt un saņemt poti, taču līdz šim Ieva tam neesot ticējusi.

"Manas domas par poti ir krasi mainījušās, jo es nobijos. Protams, arī situācija valstī ir mainījusies. Gribi strādāt - potējies. Gribi aizvest nepilngadīgu bērnu pie ārsta - potējies," viņa norāda.

Ieva iecerējusi vacīnu pret Covid-19 saņemt pēc trim mēnešiem.

"Par šo es vēl konsultēšos, bet, kā saprotu, tagad tas antivielu līmenis ir ļoti augsts, bet tas strauji krītoties daudz ātrāk par tiem sešiem mēnešiem, uz ko tagad ir dabūts serfikāts.

Tas mani nepasargās, tāpēc šobrīd domāju potēties jau pēc trim mēnešiem.

Mana vājā vieta ir mugura, kas astoņas nedēļas pēc operācijas sāka atkal sāpēt - tieši kovida laikā. Tāpat man ir plāni mati, kuri pēc slimošanas ir kļuvuši vēl plānāki, un es vēl neesmu tik veca, lai staigātu plikpauraina," stāsta Ieva.

Piektā karantīna šajā pandēmijā

Kad bija pienākusi vīra kārta trim slimošanas dienām gultā, Ieva jau jutās vesela.

"Nevienam no mums nebija smaga slimības gaita, bet tās bija atšķirīgas. Lai kā arī kā neritētu tā saslimšana, kaut vai viegli, kā tas bija mūsu gadījumā, lielākais izaicinājums ir tie bērni, kuri ir mūsu kontaktpersonas. Šis punkts, manuprāt, nav līdz galam atrisināts.

Karantīnā sēdējām jau pavasarī, kad es biju slimo bērnu kontaktpersona, tagad otrādāk. 

Bija pagājušas desmit dienas, 11. dienā saņēmu serfikātu, ar kuru varu doties dzīvē, ja nav simptomu, bet mani bērni nekur doties nevar. Nu, kāds sakars? Viņi ar mani ir kopā visu manu slimības gaitu, tātad, skaitot no pēdējas dienas, kad viņi bija inficētas personas kontaktpersonas, viņiem pašizolācijā jāpavada teju mēnesis, pieņemot, ka saslimt var turpmākās 14 dienas. Paldies dievam, to vismaz skaita no simptomu parādīšanās, nevis testa veikšanas dienas un, par laimi, ģimenes ārsts atļāva vest bērnus uz bērnudārzu. Arī tie gan prasa katrs savu - dēlu dārziņš prasa testus, meitai pietiek ar ģimenes āsta zīmi. Kā ir pareizi - ej nu sazin'.

Tas viss ir ļoti nospiedoši. Mūsu ģimene mājās sēž piekto reizi.

Grupiņā saslimst viens bērns, es ņemu slimības lapu, nākamajā nedēļā saslimst cits, jāsēž divas nedēļas ar to. Tā pagāja maijs. Bērnudārzā slimoja viens pēc otra, saslima arī mūsu divi jaunākie bērni. Tajā reizē vīrs kopā ar vecākajiem bērniem brauca divas nedēļas sēdēt laukos, lai tā karantīna neieilgtu. Es mājās nosēdēju visu maiju," viņa stāsta.

Ieva min, ka viņu līdz šim visvairāk biedējusi tieši pote, kamēr vīrs visvairāk baidās tikt pieslēgts pie mākslīgās plaušu ventilācijas aparāta, kam nu pievienojas ari Ieva.

"Viens mūsu draugs - mediķis - stāstīja, ka mirst ne tikai veci cilvēki ar papildus slimībām. Mirst arī mani vienaudži, un to apzināties ir bailīgi," nosaka Ieva.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!