Valabijs Sidnejs brīvsolī ir jau četrus mēnešus. Saņemta jauna informācija par dzīvnieka gaitām

Neskaitāmi zvani no cilvēkiem, ka valabiju manījuši, daudzi no tiem arī neatbilda patiesībai, jo sajaukuši ar stirnu. Negulētas naktis un cerību pilni meklējumi. Sevišķi aktīvi pagāja pirmie mēneši. Tad jau ziņojumu kļuva ar vien mazāk, līdz salīdzinoši nesen atkal saņemta ziņa, ka Sidnejs ir manīts.

"Pirms nedēļas bija zvans, nedaudz vairāk, zvanīja mums, ka Dunalkā viņš bija redzēts.

Meitene zvanīja, tad informācija tika pārbaudīta. Ne tikai viņa bija redzējusi, bet arī kaimiņi," saka Svetlana Paškovska, mini zoodārza “Atomi” saimniece.

Atsaucoties uz saimnieku teikto, oktobra sākumā valabijs manīts arī dzinējmedību laikā Cīravas pagastā, stāsta žurnāla "Medības" žurnāliste Kate Šterna. Ja paskatās kartē, Cīravas pagasts no mini zoodārza atrodas vairāk nekā 40 kilometru attālumā. Arī viņa sekojusi līdzi notikumiem, piedalījusies meklēšanā, kad sākotnēji vēl bija manīts Liepājā piejūras parkā. Viņasprāt, ir maz cerību valabiju atrast un noķert. "Spriežot pēc mednieku teiktā, es arī runāju tikai saimnieka vārdiem.

Dzīvnieks ļoti vairījies, ātri skrējis projām. Tas nozīmē, ka viņam, iespējams, bijusi negatīva pieredze,

varbūt kāds, labu gribēdams, mēģinājis viņu noķert, varbūt viņam bijis kontakts ar suņiem, jo pa šiem mēnešiem veicis tālu ceļu. Nolemts patstāvīgai dzīvei, savvaļas dzīvnieks ar saviem instinktiem turpinās vairīties no cilvēkiem," pauž Svetlana Paškovska, mini zoodārza "Atomi" saimniece.

Līdzīgās domās, ka valabiju - vismaz šobrīd - nav reāli noķert, ir arī dabas draugs Ingmārs Līdaka. Viņaprāt, viņš ir iemanījies dzīvot savvaļā, visticamāk, arī labi sātīgi barojies.

"Jo ilgāku laiku dzīvnieks pavada savvaļā, jo grūtāk viņu noķert.

Viņš iegūst labākus fiziskos dotumus, jo ir pieradis ikdienu lielākus attālums noskriet. Šinī gadījumā tas ķengurs ir īsts sportists, ir ieguvis labu fizisko formu. Domāju, ka tas ir ļoti laimīgs ķengurs, jo visu vasaru nodzīvojis ar labu svaigu zālīti. Ja viņš tik ilgi izdzīvojis dabā, tas nozīmē - arī apguvis prasmi baidīties un izvairīties no sastapšanās ar plēsīgiem dzīvniekiem."

Tomēr tuvojas aukstums. Tas satrauc arī mini zoodārza saimniekus. Lai gan ir bijuši daudzi mēģinājumi Sidneju atrast, tā kā bijuši arī daudzi maldīgi zvani, ne uz visām norādītām vietām tagad tiek braukts. Taču, kļūstot aukstākam, saimniekiem ir cerība, ka Sidnejs tomēr meklēs kādu siltu patvērumu. Tad izdosies viņu notvert.

"Kaut valabijs ir diezgan izturīgs pret salu, arī mīnus grādu temperatūrā, bet tajā brīdī, kad zemi klās sniegs, ķenguram būs lielas problēmas atrast barību.

Protams, arī temperatūra būs pārāk zema, lai varētu komfortabli dzīvot. Tas mans paredzējums, arī no pieredzes, kāda bijusi Latvijā, šie eksotiskie dzīvnieki novārgst kaut kur ap Ziemassvētkiem, ap to laiku viņi tomēr meklē kaut kādu cilvēku tuvumu, mēģina kādā pagalmā meklēt barību," saka Ingmārs Līdaka.

Salā un sniegā dzīvnieks novārgs. Var gadīties, ka tādu novārgušu nejauši atradīs cilvēks, bet var būt situācija, ka saplosa suņi. Vienlaikus Ingmārs Līdaka piebilst - šī mini zoodārza saimniekiem noteikti ir liela mācība. Lai arī kāda bija situācija, kas deva iespēju valabijam izsprukt, ir jādomā par lielāku drošību, lai tādu iespēju nebūtu.