VIDEO ⟩ Vai Latvijā un ES valstīs pieņemtie Covid-19 ierobežojumi ir demokrātiski un balstās cilvēktiesībās? (34)

Taču Zviedrijas valdība ir vienīgais izņēmums, jo tā ar teju 8500 apstiprinātiem Covid-19 gadījumiem sākotnēji atturējās no ierobežojošu pasākumu piemērošanas.

Arī ārkārtējās situācijas izsludināšana bija diezgan atšķirīga ES dalībvalstīs. Dažas valstis izsludināja ārkārtējo stāvokli, kad tika reģistrēti 1000 Covid-19 gadījumi, citās valstīs skaits bija daudz mazāks, vēl citas nepaziņoja par ārkārtējo stāvokli. Lielākām ES dalībvalstīm vajadzēja vairāk laika, lai pieņemtu šādus ierobežojumus.

ES valstis reaģēja atšķirīgi, jo 1) katrai valstij ir dažādas valsts pārvaldes spējas, 2) valstīm ir dažāda veselības aprūpes kapacitāte un veselības sistēmas organizācija, 3) dažādos lēmumus ietekmē valsts politiskās institūcijas, varas sadalījums valstī un likumdevēja tips, 4) lēmumus ietekmē arī valdības tips un partiju skaits, 5)ir dažādas politiskās ideoloģijas un 6) ir dažādi sabiedrības aspekti.

Kādas bija ES valstu tiesības pieņemt ierobežojumus?

Covid-19 ierobežojumu apjomi ietekmē Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izmantošanu, taču tie ne vienmēr to pārkāpj. Konvencijā noteiktās tiesības pieļauj ierobežojumus, lai līdzsvarotu indivīdu ar sabiedrības interesēm, tostarp sabiedrības veselības un drošības aizsardzību.

ES valstīm, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ir tiesības piemērot šādus lēmumus, ja tie ir likumīgi, nepieciešami, samērojami ar sabiedrības interesēm un netiek veikta diskriminācija. Arī pulcēšanās un pārvietošanās brīvība, lai novērstu infekcijas slimību izplatīšanos, tostarp obligāta karantīna, ir atļauta saskaņā ar konvenciju.

Sākoties pandēmijai, Latvija, tāpat kā citas valstis, ārkārtējās situācijas laikā daļēji atkāpās no Eiropas Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām noteiktajām saistībām. Taču, kā norāda cilvēktiesību eksperti un to veidotie pētījumi, ir svarīgi nošķirt ārkārtas ierobežojumos un atkāpes no noteiktajām saistībām.

Tomēr, ja valsts atkāpjas no noteiktajām saistībām, ierobežojumi pārsniedz to, kas varētu būt atļauts saskaņā ar likumiem, un nav saderīgi ar konvencijas prasībām.

Tāpēc konvencijas 15. pantā ir noteikts, ka "puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no saistībām, ko tā uzņēmusies šīs Konvencijas ietvaros, tai apjomā, ko neizbēgami prasa situācijas ārkārtas raksturs, ar noteikumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām tās saistībām, ko nosaka starptautiskās tiesības".

Digitālais zaļais sertifikāts - diskriminācija pret nevakcinētajiem?

2021. gada pavasarī aktuāls kļuva arī jautājums par digitālo zaļo sertifikātu, lai varētu šķērsot ES robežas. Sertifikātu sistēmas izveides periodā tika diskutēts par to, vai šāds lēmums ir vērtējams kā diskriminācija pret nevakcinētajiem.

Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā uz jautājumu, kā tiks nodrošināts, ka nevakcinētie cilvēki netiek diskriminēti, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties, atbildēja: "Lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā tiek ievērotas brīvas pārvietošanās tiesības un netiek diskriminētas personas, kuras nav vakcinētas, Komisija ierosina izveidot ne tikai savstarpēji izmantojamu vakcinācijas sertifikātu, bet arī Covid-19 testēšanas sertifikātus un sertifikātus personām, kuras ir pārslimojušas Covid-19.

Tādējādi digitālo zaļo sertifikātu ceļošanas nolūkā varētu izmantot iespējami plašs personu loks. No priekšlikuma skaidri izriet, ka digitālajam zaļajam sertifikātam ir jāatvieglo brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā.

Tas nebūs brīvas pārvietošanās priekšnosacījums. Personām, kuras nav vakcinētas, jābūt iespējai turpināt izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties, vajadzības gadījumā ievērojot tādus ierobežojumus kā testēšana vai karantīna/pašizolācija.

Tas pats attiecas uz to ārpussavienības valstu valstspiederīgo tiesībām, kuri uzturas vai dzīvo dalībvalstīs un kuriem ir tiesības ceļot citās dalībvalstīs."

Kā vērtēt privilēģiju piešķiršanu pret Covid-19 vakcinētajiem?

Tiesībsargs Juris Jansons aicināja Ministru kabinetu neatbalstīt loterijas ieviešanu, jo loterija pārkāptu tiesiskuma un ētiskuma robežas.

Tiesībsargs par loterijas organizēšanu viesa skaidrību: "Satversme noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Šī norma ietver divas fundamentālas cilvēktiesību komponentes: vienlīdzību (likuma piemērošana bez jebkādām privilēģijām) un nediskrimināciju (novērš iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, piemēram, veselības stāvokli, tiktu ierobežotas personas pamattiesības).

Ņemot vērā minēto un izvērtējot Veselības ministrijas ierosinātos vakcinācijas pret Covid-19 iedrošināšanas pasākumus kopsakarā ar spēkā esošajām tiesību normām, secināms, ka par pamatotu, attaisnojamu un taisnīgu ir atzīstams priekšlikums izsniegt darbnespējas lapu B, ja vakcinācijas blakņu dēļ personai ir radusies pārejoša darbnespēja.

Savukārt pārējie pasākumi, kas piešķir privilēģijas un bonusus nodarbinātības jomā un preču un pakalpojumu iegādes jomā, balsoties uz personas veselības stāvokli, ir atzīstami par sabiedrību šķeļošiem.

Turklāt nevienlīdzīgas attieksmes paredz arī Latvijai saistošas starptautiskās tiesību normas un to principi ir atrunāti arī nacionālajos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības un patērētāju tiesību aizsardzību, proti, jomas, kuras skar Veselības ministrijas ierosinātie priekšlikumi."

Secinājumi

Ņemot vērā pētījuma ietvaros veikto izpēti un analīzi, ir secināms, ka Eiropas Savienības valstīs Covid-19 ierobežojumi ir demokrātiski un balstās cilvēktiesības, jo pamatā, lai pieņemtu Covid-19 ierobežojumus, tiek ņemts vērā aspekts, ka viena indivīda tiesības pandēmijā nevar prevalēt pār sabiedrības tiesībām uz veselību un dzīvību.

Latvijā un Eiropas Savienības valstīs atsevišķos gadījumos juristiem un tiesībsargiem ir bijušas bažas par konkrētu Covid-19 ierobežojumu pieņemšanu, taču nav norādīts, ka kāds konkrēts lēmums ir pārkāpis cilvēku tiesības.

Tiesībsargs vairākkārt ir vērsis uzmanību uz atsevišķiem likumprojektā "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" ietvertā regulējuma aspektiem, norādot uz bažām par saprātīga interešu līdzsvara sasniegšanu starp indivīda un visas sabiedrības interesēm.

Arī Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce skaidrojusi indivīda un sabiedrības intereses žurnālā "Jurista Vārds”, vēstot, ka ne visas vēlmes ir tiesības, ne visas tiesības ir cilvēktiesības, un ne visas cilvēktiesības ir absolūtas jeb neierobežojamas.

Šīm konceptuālajām atšķirībām ir izšķiroša nozīme attiecībā uz valsts pienākumu saturu un personu subjektīvajām tiesībām prasīt šo pienākumu izpildi, kā arī uz valsts pienākumu izpildes vērtējuma metodoloģiju.