Šodienas redaktors:
Kārlis Melngalvis

""Jā" ar Rimantu Ziedoni" Sabiles mistisko "Leļļu dārzs" (1)

Foto: Kristers Hartmanis/TVNET

Ķerot pēdējos rudens skaistumus, esam iebraukuši arī pie slavenajām Sabiles lellēm. Domāju, daudzi šeit ir braukuši garām un spontāni apstājušies. Mums radās interese noskaidrot, kā tās lelles ir radušās? – ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" Sabiles "Leļļu dārzā".

Šī "Leļļu dārza" aizsācēju Dainu Kučeri diemžēl nesatiekam, bet mums šeit ļoti laipni visu piekrita pastāstīt un pakomentēt Dainas kaimiņiene Mārīte Stariņa.

Jūs zināt, kā te viss veidojās, jūs ar Dainu esat ilgstošas kaimiņienes.

Jā, tas sākās 2006. gadā. Mums visiem kaimiņiem ir tradīcija kopā Jāņus svinēt. Dainai ir liela ģimene - ja nemaldos, viņas meitai ir seši bērni, bet mums tai pulkā nav ne Jāņa, ne Līgas. Šeit pagalms bija galīgi tukšs.

Tā mums radās spontāna ideja uztaisīt Jāni un Līgu.

Raksta foto
Foto: Kristers Hartmanis/TVNET

Nav vairs Sabilē Jāņi un Līgas palikuši?

Bet mums barā nav! Un tad, kad uztaisījām – brauc mašīnas garām un visi uzreiz bremzē.

No sākuma bija divas lelles?

Divas.

Tie abi – Jānis un Līga - bija riktīgi tautastērpos vai kā?

Nē, nē, parasti. Cilvēkiem patika tās divas lelles, tad pakāpeniski vēl kaut ko izdomājām.

Tagad tas iet jau piecpadsmit gadus.

Katru pavasari tiek mainītas drēbes. Vajadzīgi jauni salmi.

Es kaut kur lasīju, ka galvas jāmaina vispirms. (Smaida.)

Drēbes un galvas izbalo vispirms, tad galvām ir lietus laikā jāliek maisiņš virsū.

Vai tad nenesat iekšā mājā, kad pērkona negaiss nāk virsū?

Kas to visu var aiznest?! Tās lelles stāv visu ziemu un visu vasaru.

Un tās lellītes mainās visu laiku?

Kādreiz ir vairāk, kādreiz mazāk, tad atkal kaut kas jauns tiek izdomāts.

Raksta foto
Foto: Kristers Hartmanis/TVNET

Ir kāds, kas palīdz?

Dēls ar vedeklu šobrīd palīdz.

Kāds tas process ir, ar ko tās lelles vispār ir piebāztas?

Ar salmiem.

Tad jums ir kāds rudzulauks? (Smaida.)

Zemnieki ir riņķī. Drēbītes vairāk tiek mainītas pavasarī, un tad kad nāk pilsētas svētki. Tad lelles uzpošam.

Tad te nāk cilvēki nepārtraukti?

Nu piektdienas, sestdienas ir..

Tā, ka nav kur glābties.

Mēs jau esam pieraduši, mēs taču šeit dzīvojam. Ir cilvēki, kas brauc katru gadu, brauc ar maziem bērniem, kurus nevar dabūt prom vispār.

Un mocis, tā ir viena lieta, kas patīk visiem. Tas ir Dainas pašas mocis. Viņa brauca ar to mežā ogot, viņa bija ļoti liela ogotāja.

Un cik te ir tās lelles bijušas, simtos drošvien?

Jā, pāri divsimt.

Es saprotu, kaut kādu naudiņu arī vajag. Drēbītes, darbs.

Tur ir ziedojumu kastīte nolikta.

Kāda ir tā vīzija, cik tas plaši var aiziet?

To tagad nevaru pateikt.

Bet zinu – ja kāds sabilniekam jautā, kur tu dzīvo? Atbildēts tiek – pie lellītēm.

Kas te vispār Sabilē notiek? It kā jau Latvija tagad tukšāka paliek.

Arī šeit ir mazāk cilvēku, bet pamatskola turas. Ir bērnudārzs, ir mūzikas un mākslas skola kopā. Mums ir skaista sinagoga, ļoti skaista. Kā kultūras un mākslas centrs.

Bet tā tendence ir, ka cilvēki turas? Un nebūs tā, ka viss iet uz galu un paliek lelles tikai?

Nē, nē. Šeir arī daudzi no Rīgas iepērk īpašumus padzīvoties.

Jums ir arī tie slavenie Kurzemes hercogistes laika čigāni.

Mums čigāni ir. Viena daļa gan aizbraukusi uz ārzemēm. Tie, kas grib strādāt. Mēs jau te visi kopā esam skolā gājuši, tie ir savējie čigāni.

Raksta foto
Foto: Kristers Hartmanis/TVNET

Es ievēroju, ka šeit cilvēki iet garām un sveicinās. Tas nozīmē, ka gandrīz visi cits citu pazīst.

Jā, jā.

Kaut kāds jaukums te ir Sabilē.

Ja es eju pa ielu, es pazīstu katru, ja tas nav pēkšņi iebraucējs. Arī ja brauc vietējais ar mašīnu garām, tevi pasveicina. Te jau visi ir savējie.

Liels paldies, ka izrādījāt visu.

Ņem par labu.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu