"Upura cīņa" ⟩ "Laimīgi cilvēki nekad tādas lietas nedarīs." Kā domā seksuāli varmākas? Saruna ar VPD ekspertēm (2)

Burkovska iezīmē faktu, ka, ja runa ir par dzimumnoziegumiem internetā, tad tie skar tikai bērnus un pusaudžus, jo pieaugušo pornogrāfijas aplūkošana vai lejupielāde nav ar likumu aizliegta, taču - "sevišķi pandēmijas laikā ir būtiski pieaugusi arī pieaugušo pornogrāfijas patērēšana".

"Zinātnieki jaunākajos pētījumos runā par to, ka jebkādas pornogrāfijas lietošana un šīs virtuālās pasaules attiecību vairošana rada atkarību. Cilvēkam vajag aizvien spēcīgākus iespaidus, aizvien aizliegtākus...

Tāpat ir zinātnisks pamats domāt, ka bērnu pornogrāfija ir saistīta ar sava veida atkarību, kas jau ir medicīniska diagnoze, kas liecina par šīs problēmas nopietnību. Ar aizliegumiem un sodiem vien nav iespējams to atrisināt, ir vajadzīga sava veida ārstēšana," norāda Burkovska.

"Virtuālā pasaule ir vieta, kurā nav robežu, nav laika rāmju, kur jebkurā vietā pasaulē ar interneta pieslēgumu ir iespējams piekļūt šiem potenciālajiem upuriem, tāpēc gan zinātne, gan preventīvā darba veicēji šobrīd arvien skaļāk uzsver šo problēmu, jo cilvēciskie resursi nav pietiekami, lai to izskaustu," stāsta Burkovska, piebilstot, ka likumdošana nav pietiekami stingra, lai ierobežotu piekļuvi bērnu pornogrāfijas izplatīšanai un izmantošanai.

Cilvēki, kuri ir pastrādājuši dzimumnoziegumus tiešsaistē, teju nekad nav paveikuši seksuāla rakstura noziegumus reālajā vidē. Burkovska pauž, ka vairumā gadījumu šiem cilvēkiem šī ir pirmā sodāmība. "Visbiežāk mēs, strādājot ar šo klientu, redzam, ka tā ir bijusi kāda dzīves situācija - šķiršanās, intimitātes deficīts, kādas citas krīzes - un šis interneta noziegums, un tādu "pseidoattiecību meklēšana" ir šī cilvēka izmisums vai veids, kā viņš meklē kādus kompensējošos mehānismus," stāsta Burkovska. "Reizēm, protams, šiem noziegumiem ir cita veida motivācija vai pat vēlme nopelnīt.

Kopumā tie cilvēki, kuri ir notiesāti par bērnu pornogrāfijas lietošanu, visbiežāk nav antisociālas personības, un viņiem varētu nebūt cita veida sociālas problēmas."

"Cilvēks, kurš jūtas vientuļš vai nejūtas labi līdzvērtīgās attiecībās, bieži vien interneta vidē veido attiecības ar bērnu vai pusaudzi, kurš jūtās tāpat. Līdz ar to viņu starpā veidojas šī "pseidodraudzība". (..) Un pusaudzis pats nepamana, kā tiek pakļauts, vai tiek izmantots viņa ķermenis vai arī tās ir seksuāla rakstura sarunas," piebilst Jakuševa.

"Ātri vien rodas šis kopīgais noslēpums, un bērns iekrīt tādā kā slazdā, un tiek pakļauts arī emocionāli, jo, protams, ka bērnam ir izteikta kauna izjūta, ko izmanto pieaugušais."

"Laimīgi cilvēki nekad tādas lietas nedarīs."

Dzimumnoziedzniekus, kas uzbrūk reālajā vidē, var iedalīt divās lielās grupās, pauž Jakuševa. "Ir cilvēki, kuri pakļauj un soda sievietes, un tad ir tie cilvēki, kuriem ir seksuāla interese par bērniem. Runājot par pirmo grupu, šiem vīriešiem jau no bērnības ir izveidojušies tādi savdabīgi, neveselīgi uzskati par sievietēm, kuri dzīves laikā ir nostiprinājušies. Varbūt ikdienā ne katrs to pamana, bet noziedzīgais nodarījums vien par to liecina, un tad, kad mēs sākam analizēt šo noziedzīgo nodarījumu un šī cilvēka dzīves gaitu, mēs atklājam šos viņa patiesos uzskatus par attiecībām, par sievietes un vīrieša lomu. (..)

Patiesībā tas ir naids pret sievietēm, kas ir radies dzīves laikā, iespējams, aiz tā stāv valdonīga mamma vai neveiksmīga seksuāla pieredze," norāda Jakuševa.

Eksperte atkārto, ka saskarsmē līdzcilvēki šīs iezīmes var nejust ikdienā, būdami konkrētās personas kolēģi vai kaimiņi. "Tas [noziegums] notiek zināmos apstākļos. Cilvēkam ir stress, ir iespēja piekļūt sievietei vai arī cilvēks ir lietojis alkoholu, kas mazina paškontroli, un ir iespēja notikt šīm darbībām."

Kā jau augstāk minēts, otra liela dzimumnoziedznieku grupa ir tā, kas ir veikuši seksuāla rakstura darbības ar bērniem. "Prakse mums rāda, ka retāk ir noziedzīgi nodarījumi, kas ir saistīti ar fizisku seksuālu vardarbību pret bērniem, biežāk tā ir saistīta ar tādu kā pielabināšanos, labvēļa lomu, netiklu darbību veikšanu ar bērniem, tas varbūt pat tādā līmenī, ka bērns pat varbūt neapzinās, kas ar viņu notiek.

Bieži vien šie cilvēki sabiedrībā sevi pozicionē kā ļoti patīkamus saskarsmē, izpalīdzīgus, bieži vien ar tādu kā vēlmi izdabāt apkārtējiem," pauž Jakuševa.

VPD ekspertes nenoliedz, ka ir arī pedofilijas noziegumi, taču tie ir retāki kā sava veida identificēšanās ar bērniem un pusaudžiem. Burkovska uzsver, ka pedofilija ir klīniska diagnoze, un tādi gadījumi gan pasaulē, gan Latvijā ir vien 3-5% no visiem seksuāla rakstura noziegumiem pret bērniem.

"Bieži vien tiek stereotipizēta pedofilija, kad runa ir par seksuāliem noziegumiem pret bērniem. Tā patiešām ir medicīniska diagnoze, kuru var noteikt tikai ārsts, un tie ir reti gadījumi.

Šo novirzi nevar izārstēt, to var tikai mācīties kontrolēt. (..) Savukārt visos pārējos gadījumos šis portrets būs ļoti atšķirīgs, ļoti dažāda ir arī motivācija un vajadzības, kādēļ tieši bērns ir izvēlēts par seksuālo objektu," pauž Burkovska.

Eksperte stāsta, ka arī attaisnojumi un paskaidrojumi no VPD klientu puses ir ļoti dažādi: "Būs šī eksperta loma, skolotāja loma, kas nozīmē, ka cilvēks sava zemā pašvērtējuma dēļ nespēj veidot attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvēm, un šīs attiecības ar bērnu rada viņam sajūtu, ka viņš ir vajadzīgs un novērtēts. Bet diemžēl šis seksuālais faktors, ko pieaugušais cilvēks integrē šajās attiecībās, vienkārši sakot, sabojā šo visu, un šīs attiecības nonāk nozieguma zonā.

Visiem sabiedrības locekļiem ir jābūt ļoti vērīgiem pret šiem labdariem, kuriem ir īpaša interese par bērniem, kura nav tik vienkārši izskaidrojama.

Diemžēl bieži vien aiz šādiem gadījumiem slēpjas noziedzīgā daba, kas ir saistīta ar cilvēka neatrisinātām problēmām un vajadzībām, ar ko viņš nav ticis galā sociāli pieņemamā veidā."

Ekspertes uzsver, ka seksuāla varmākas portrets ir ļoti abstrakts, jo noziegumus pastrādā cilvēki dažādā vecumā, dažādu profesiju un sociālo statusu pārstāvji. "Jāsaka gan, ka vīrieši izteikti biežāk veic šos dzimumnoziegumus, bet ir arī sievietes, kuras ir iniciējušas to vai bijušas līdzdalībnieces. Šo gadījumu kā pasaulē, tā arī Latvijā ir ļoti maz, un šie gadījumi ir saistīti vairāk ar tādu kā varmācību, vardarbību," norāda Burkovska.

Jakuševa piebilst, ka VPD speciālisti neskatās uz pastrādāto noziegumu kā uz atsevišķu vienību, bet analizē klienta dzīvi.

"Mēs skatāmies uz pastrādāto dzimumnoziegumu kā uz cilvēka dzīvesstāsta rezultātu.

Tie nekādā gadījumā nav nejauši noziegumi, tie nav noziegumi, kurus var attaisnot ar alkohola lietošanu, vai vainojot upuri, kas bieži vien notiek. (..) Ne katrs cilvēks, ne katrs vīrietis, lietojot alkoholu, tiecas izvarot un nesadzird to "nē". Šie noteikti nav noziegumi, kas ir nejauši, tie ir saistīti ar to, kas ir cilvēka galvā, viņa fantāzijās."

Par to, kāda ir VPD klientu attieksme pret Probācijas dienesta darbiniekiem, kāda ir problemātika dzimumnoziedznieku resocializācijā, kas pietrūkst sadarbībā ar citām atbildīgajām iestādēm un kāda ir VPD rīcība recidīva gadījumā un kā preventīvi speciālisti atpazīst recidīva draudus, uzzini video intervijā ar VPD probācijas programmu nodaļas vecākajām ekspertēm Sanitu Jakuševu un Eviju Burkovsku.

Portāls "Apollo.lv" turpina projektu "Upura cīņa", kas dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem, tiek izgaismotas problēmas un lauztas stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tematu - seksuālā vardarbība.

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridiskais spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no lietas nodarījuma smaguma, ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem, vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.