Valdība ieguldīja desmitus miljonu "Unibankas" izveidošanā, pie kontroles un naudas tika politiķiem pietuvinātas personas (3)

Mūsdienās skaļi uzvārdi komercbanku padomēs ir PR triks. Bet valsts uzņēmumu politizācija ir sērga, no kuras joprojām neesam tikuši vaļā.

Pēc neatkarības atgūšanas bija jālemj, ko darīt ar padomju bankām. "Krājbanku" nolēma atstāt kā atsevišķu banku, pārējās finanšu struktūras un to filiāles nodeva "Latvijas Bankai". Tā izveidoja privatizācijas fondu, kas nodaļas pārdeva pa vienai.

Šīs struktūrvienības strādāja kā mazas komercbankas, tobrīd Latvijas Bankas paspārnē. Kad 1993. gadā tās sāka izpārdot, Latvijā jau strādāja vairāki desmiti komercbanku. To kļuva vēl vairāk. Uz dažu filiāļu bāzes to darbinieki izveidoja mazas vietējās bankas Siguldā, Bauskā, Daugavpilī. Tā tapa arī "Aizkraukles banka". Citas filiāles nopirka lielākās komercbankas "Banka Baltija" un "Parex banka", kuras interesēja Latvijas bankas nodaļu nekustamais īpašums.

Naudas tautsaimniecībā bija maz. Gan uzņēmumi, gan bankas vēl tikai mācījās strādāt kapitālismā.

Pasaules bankas prognozes piepildījās, 90. gadu vidū Latvijā bija vairāk nekā 60 banku. Latvijas Bankas privatizācijas fonds, ko vadīja vēlākais deputāts un Valsts prezidents Andris Bērziņš, apvienoja 21 centrālās bankas nodaļu un izveidoja "Latvijas Universālo banku" jeb "Unibanku".

""Unibanku" jau faktiski izveidoja no tā visa, kas palika pāri, kur nebija privātās iniciatīvas. "Unibankā" nokļuva viss tas, kas likās nevienam nevajadzīgs tajā brīdī,"

stāsta bijušais "Unibankas" prezidents Andris Bērziņš.

Par bankas prezidentu kļūst pats Bērziņš. "Unibanka" nīkuļoja, un arhīvā pieejamie Latvijas Bankas privatizācijas fonda dokumenti liecina, ka tas "Unibankai" regulāri pārskaitīja lielas naudas summas darbības nodrošināšanai.

Revidējot reģionālās nodaļas, atklājās daudz neatgūstamu kredītu. Visvairāk slikto kredītu bija Vecrīgas filiālē. Kopā bankā par neatgūstamiem atzina 25 miljonus latu.

Lielākais parādnieks bija parfimērijas ražotājs "Dzintars" ar divu miljonu latu kredītu. Bija arī negodprātīgi izsniegti kredīti ar filiāļu darbiniekiem saistītiem cilvēkiem. Izrādījās, ka līdz pat 1993. gadam Latvijas Bankas nodaļas strādāja bez jebkādas uzraudzības. Centrālās bankas prezidents Einars Repše Saeimas deputātiem atzina, ka tas bijis apzināti.

Lai jaundibinātā banka nebankrotētu, Latvijas valdība tai piešķīra valsts parādzīmes. To pārdošana aizpildīja "Unibankas" finanšu robu, nodrošinot ienesīgu darba vietu bankas vadības komandai. Bankas padomē nonāca koalīcijas politiķi, kā arī politikā vēl nezināmais Andris Šķēle, advokāts Andris Grūtups, sākumā arī Ventspils mērs Aivars Lembergs.

"Varbūt zināma ietekme bija tā saucamajam Vidzemes vai Valmieras puses [grupējumam],

jo mēs zinām, ka Andris Bērziņš, no sākuma kurš bija, cik atceros, banku privatizācijas fonda priekšsēdētājs, vēlāk "Unibankas" prezidents nāk no turienes, Edmunds Krastiņš, kas ļoti aktīvi līdzdarbojās, arī. Bet vai tam bija izšķirošā nozīme - es tā nevarētu apgalvot, vismaz no tās informācijas, kas man šobrīd ir atmiņā palikusi no tiem laikiem," stāsta bijušais finanšu ministrs (03.08.1993 – 19.09.1994) Uldis Osis.

Tas, ka īpašnieks bija valsts, nozīmēja, ka "Unibanka" no Finanšu ministrijas dabūja naudu slikto kredītu segšanai un padomus no ārzemju konsultantiem. Padomju skolas baņķierus izglītoja Pasaules bankas un pazīstamu rietumu banku speciālisti. Mazajām komercbankām tādu resursu nebija un drīz tās viena pēc otras paziņoja par bankrotu.

Nīkulīgā valsts banka divu gadu laikā kļuva par otru lielāko valstī. Pēc aktīvu apjoma 1994. gada beigās to pārspēja tikai "Banka Baltija". Par iespēju "Unibanku" iegādāties interesējās "Parex". Taču 10% akciju jau izrādījās sadalīti. Bērziņš un citi bankas vadoši darbinieki bija iegādājušies 400 tūkstošu latu vērtas akcijas ar 75% atlaidi. Starpību apmaksāja Latvijas Banka. Valsts kontroles revīzija secināja, ka darījums bijis pretlikumīgs. Jāņa Skrastiņa vadītā prokuratūra tam piekrita, bet nekā nereaģēja. Divus gadus pēc darījuma, 1996. gadā, Andra Šķēles vadītā valdība akciju uzdāvināšanu legalizēja.

Pēc "Bankas Baltija" bankrota 1995. gadā "Unibanka" tika arī pie tās filiālēm. Privatizācijas aģentūra aizvien augošās bankas akcijas gribēja pārdot starptautiskā biržā. Šveices konsultanti "Unibankas" vadību veda uz Londonu, Amsterdamu, Ņujorku. Pasaules finanšu centros nevienu neinteresēja mazā "Unibanka". Lielāko daļu akciju nopirka vietējās un zviedru bankas, kā arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka.

Bankai bija vajadzīgs stratēģiskais investors. Runāja ar daudzām rietumu bankām, piemēram, Vācijas "Landesbank". Drīz pēc 98. gada Krievijas krīzes līgums par "Unibankas" pārdošanu tika slēgts ar zviedru SEB grupu.

Tikai dažus gadus vēlāk tā pati banka, kuru slikto kredītu dēļ glāba valsts, bija viena no aktīvākajām aizdevējām būvniecības bumā, kas noslēdzās ar katastrofālu finanšu krīzi 2009. gadā.

"Unibankas" privatizācijā valsts saņēma 21 miljonu latu. Vēl 44,8 miljonus bankas akciju pircēji samaksāja privatizācijas sertifikātos.