Ilvess runā par Navaļnija apbalvošanu vairāk piemin Rietumu "šrēderizāciju" (1)

2005.gadā dibināto "Brīvības bruņinieka" balvu piešķir Varšavā bāzētā domnīca "Kazimira Pulaska fonds", un tās piešķiršanas ceremonija notiek katru gadu Varšavas drošības foruma laikā. Balva tiek piešķirta "izcilām personībām, kas veicina ģenerāļa Kazimira Pulaska pārstāvētās vērtības: brīvību, taisnīgumu un demokrātiju". 2016.gadā to saņēma Ilvess un Krievijas opozicionārs Mihails Hodorkovskis.

"Mēs esam šeit, lai godinātu Alekseju Navaļniju – cilvēku, kurš ir vajāts, tiesāts, piekauts, indēts un ieslodzīts par nostāšanos pret bandītisku autokrātiju, kura ir ceļā uz klasisku totalitāro valdīšanu.

Viņa noziegums? Tas, ka viņš mierīgi izmantojis savas cilvēka pamattiesības uz vārda brīvību, lai izaicinātu režīmu, kuru satur kopā trieciennieki, vardarbība un slepkavības," sacīja Ilvess.

Viņš atgādināja, ka Navaļnija stāsts nav jauns un desmitgadē pirms komunisma sabrukuma ir atkārtojies atkal un atkal, jo tālaika "patiesā Mordora" PSRS vajāja Josifu Brodski, Natanu Šaranski, Aleksandru Solžeņicinu, Andreju Saharovu un simtiem citu cilvēku. "Tomēr ir atšķirība. Tolaik, kad es biju jauns pētījumu analītiķis un vēlāk - Radio Brīvās Eiropas/ Radio Brīvības Igaunijas nodaļas direktors, mums Rietumos vismaz bija morāla skaidrība stāties pretī bandītiem, lai runātu par šiem jautājumiem ar mūsu valdībām, mūsu parlamentos, visos iespējamos starptautiskos forumos," teica Ilvess.

"Palīdzot saglabāt šo morālo skaidrību, paradoksālā kārtā komunisti vismaz ideoloģiski bija antikapitālistiski. Komisāri un Politbiroja locekļi diez vai varēja nopirkt villas Rivjērā, slēpošanas pilis Sanktmoricā, apartamentus ASV prezidenta debesskrāpī, vai pietauvot savas 100 metrus garās jahtas Sentropēzā vai Pirejā.

Pie mums naudas ņemšana no totalitārisma pārstāvjiem tika uzskatīta par kukuļošanu vai spiegošanu, par ko draudēja smagi kriminālsodi un sociāls apkaunojums."

"Šodien liberāldemokrātiskie Rietumi ir atteikušies no kādreizējās skaidrības. Mēs esam kļuvuši par partneriem noziegumā, sadarbojoties ar brīvības, mūsu apgaismības mantojuma likuma varas un cilvēktiesību ienaidniekiem. Mēs esam neapsūdzētie līdzsazvērnieki mūsu pašu norietā un Krievijas sagrāvē, saļimstot zem tās korupcijas un zagšanas smaguma."

"Savā īsajā Alekseja Navaļnija slavinājumā es tāpēc neuzsvēršu viņa milzu ieguldījumu korupcijas smirdoņas atmaskošanā Krievijā. Tas tikai sniedz mums pašapmierinātu un pilnīgi nepatiesu morālā pārākuma sajūtu. Lai patiesi godinātu Navalniju, mums tā vietā ir jāvēršas pret mūsu pašu liberāldemokrātisko Rietumu smārdu."

"Tas smārds virmo no mūsu pašu korumpētajiem politiķiem un politiskajām partijām, no mūsu naivajām un alkatīgajām valdībām un pat visprestižākajām, gadsimtiem senajām universitātēm. Tas virmo no uzņēmumiem, kas vērtē peļņu augstāk nekā taisnīgumu, patiesību un brīvību. Tas virmo no baņķieriem, juristiem un grāmatvežiem, kas atmazgā naudu un reputāciju."

"Tā ir šī korupcija, mūsu korupcija, kas palīdz, atbalsta, spēcina un tiešām baro Kremļa bajāru un viņu pakalpiņu, kā arī citu odiozu režīmu visā pasaulē, slepkavnieciski veikto izlaupīšanu."

Ilvess atgādināja, ka pirms kādiem piecpadsmit gadiem viņš radījis jaunu terminu "šrēderizācija"', kad bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders ieguva akcionāru komitejas vadītāja amatu konsorcijā, kurā dominē Krievijas uzņēmums "Gazprom".

"Es biju tā anonīms autors, līdz mans draugs Edvards Lūkass pēc manas aiziešanas no amata to atklāja žurnālā "The Economist", kad vairs nebija svarīgi, kurš radījis šo diezgan noderīgo neoloģismu." Šis termins saistās ar Krieviju - valsti, kas mūsdienās visefektīvāk izmanto kukuļošanu.

"Tas nenozīmē, ka citi [režīmi] ir nevainīgi. No Ķīnas līdz Azerbaidžānai, no Filipīnām līdz Kongo Demokrātiskajai Republikai netīrā nauda, kas izspiesta no vājajiem un bezspēcīgajiem, saduļķo mūsu politiskos procesus un korumpē mūsu sistēmu."

"Vai tie būtu eiroparlamentārieši, kas attaisno cilvēktiesību pārkāpumus Kaukāzā, vai kāda vadoša britu universitāte, kas saņem naudu no Ķīnas Komunistiskās partijas ar nosacījumu nepublicēt tai neglaimojošus akadēmiskus pētījumus savā galvenajā žurnālā - Rietumi ir viscaur piesūkušies ar korupciju."

"Vēl ļaunāk - mēs pat nevaram atklāti runāt par to bailēs no bankrota. Asi vērīgās grāmatas "Putina cilvēki'' izcilajai autorei Katrīnai Beltonei draud postoša personīga prāva, ko ierosinājuši režīma cilvēki.

Mērķis ir ne tikai sagraut viņu, bet atturēt jebkuru citu, kas iedrošinātos izmeklēt izlūkošanas, uzņēmējdarbības, organizētās noziedzības un valsts varas saiti, kas radījusi un uztur Krievijas valdošo eliti."

"Reizēm tā pat nav nauda. Dažreiz tā ir alkatība pēc varas. Daudzi no jums atminēsies, kā Eiropas Tautas partija (EPP), tikai lai saglabātu lielāku pārstāvību Eiropas Parlamentā, neizslēdza partiju, kura ir fundamentāli naidīga EPP sludinātajām vērtībām. Lai uzskaitītu visas korupcijas izpausmes Rietumos, vajadzētu nevis tikai stundu, bet dienas, nedēļas un gadus. Dāmas un kungi, mums nav laika apbrīnot šo problēmu. Mums ir jāsāk to labot."

"Aleksejs Navaļnijs tika tiesāts par vissmieklīgāko no safabricētajām apsūdzībām – par neierašanos uz tiesas sēdi par nosacītu sodu, kamēr viņš atveseļojās no tā paša režīma, kas viņu apsūdzēja, veiktas saindēšanas ar "Novičok". Tomēr viņa īstais noziegums bija filma, kurā atklāta Kremļa virspavēlnieka draņķīgā un groteski bezgaumīgā pils, kas atgādina visas jaunbagātnieku klišejas, kuras ir raksturīgas par monarhiem kļūt gribošiem un plānprātīgiem despotiem no Trampa līdz Janukovičam.

Lai gan šie noziedznieki nekautrējas par savu bezgaumību, viņi tomēr bīstas no nabadzībā dzīvojošās sabiedrības dusmām; 40% Krievijas iedzīvotāju ir nācies samazināt savu pārtikas patēriņu, pieaugot pārtikas trūkumam, un 20% ir jāapmierinās ar labierīcībām ārā. Mēs Rietumos nebaidāmies no apkaunojuma. Mēs tikai ņemam naudu."

"Vienā no savām pēdējām grāmatām "Īpašums un brīvība" dižais nelaiķa vēsturnieks Ričards Paipss, kurš specializējās Krievijas un Padomju Savienības vēsturē, izskaidro, kāpēc ne vien Krievijas oligarhiem un kleptokrātiem, bet visiem autoritārajiem režīmiem ir jāglabā sava nauda Rietumos. Bet tas īpaši attiecas uz Krieviju, kur likuma vara pastāvējusi tikai no 1917. gada februāra līdz novembrim."

"Kur nav likuma varas, kur patvaldnieks var nozagt vai atņemt cita īpašumu, viņa galvenās bailes ir no tā, ka Kanta kategoriskais imperatīvs varētu attiekties arī uz viņu – ka kāds viņam nodarīs to, ko viņš ir darījis, lai pats kļūtu bagāts. Tātad despota vienīgais glābiņš ir savas naudas nosūtīšana uz vietu, kur valda likuma vara - vai tā būtu Londona vai Dubaija, Ņujorka vai Tallina - jebkur, kur "Rechtstaat" (tiesiska valsts) nozīmē to, ka cilvēki nopelna savu bagātību ar darbu, nevis zogot vai izsūknējot to no iedzīvotājiem piederošas zemes, kas ir vienkārši vēl viens netiešs zādzības veids."

"Šī likuma vara ir radījusi mūsu labklājību. Mēs zinām, ka valsts nevar nelikumīgi atņemt mūsu īpašumu. Taču tas arī ļauj autoritāriem režīmiem saglabāt nozagto bagātību un vajāt tādus cilvēkus kā Aleksejs Navaļnijs un neskaitāmus citus. Tāpēc, ja mums tiešām rūp brīvība, ir pienācis laiks mainīt mūsu likumus. Lielbritānijas likums par neskaidras izcelsmes bagātību, kas diemžēl nav plaši vai stingri piemērots, ir jākopē un stingri jāievieš mūsu uz likuma varu balstītajos Rietumos.

Ir jāaizliedz anonīmi čaulas uzņēmumi, kas, piemēram, ļāva Krievijas dižākās (nevalstiskās) mafijas dona Semjona Mogiļeviča rokaspuišiem pirkt dzīvokļus Trampa tornī."

"Ir jāievieš daudz stingrāki vīzu noteikumi un kontrole, lai neielaistu GRU aģentus, kas ierodas slepkavot mūsu cilvēkus Eiropā. Ir arī jāpaplašina vīzu aizliegums, ietverot tajā valstu un valdību vadītājus. Tā vietā, lai ļautu masu slepkavām brīvi klejot, mums ir jāsoda tādas Eiropas amatpersonas kā bijušais Austrijas ārlietu ministrs Mihaēls Špindelegers, kurš iejaucās robežpolicijas darbā, lai atbrīvotu Interpola meklēto Mihailu Golovatovu, kurš aizmuguriski notiesāts par 13 lietuviešu noslepkavošanu, tikai lai iepriecinātu Krievijas valdību."

"Kā jau teicu, korupcija ir izplatīta. Mūsu pašu šrēderizācija, mūsu Fransuā Fijoni un Kārinas Kneislas, mūsu Liponeni un citi, kas aiziet no valdības, lai saņemtu atalgojumu un strādātu tā sauktajās "neatkarīgajās" enerģētikas kompānijās, kuras pieder kleptokrātu režīmiem. Pārfrazējot Ļeņinu, viņi pērk virvi, kuru autoritārie režīmi izmantos, lai mūs pakārtu. Mūs, nevis viņus."

"Tam vajadzētu būt vēl vienam svarīgam iemeslam, lai godinātu Alekseja Navaļnija drosmi. Viņš ne tikai parāda spogulī grotesko zaglīgumu un cilvēktiesību iznīcināšanu Krievijā, viņš parāda arī mūsu pašu līdzdalību viņa vajāšanā, Krievijas atpalicībā un nabadzībā. Dienu no dienas, miljons pēc miljona eiro un dolāru nonāk mūsu līderu, banku, universitāšu, filmu studiju, politisko partiju un lobistu kabatās no mūsu atvērtās sabiedrības ienaidniekiem."